Labirinta gūstā

Ņūts pavirši uzmeta acis logam. Nu tu zini, kādi pretekļi ložņā Labirintā, draudziņ. Nu tu saproti, ka tā nav nekāda bērnu spēle. Tu esi atsūtīts uz Klajumu, zaļknābi, un mēs rē­ķināmies, ka izdzīvosi un palīdzēsi mums paveikt to, kā dēļ mēs te esam.

-    Un kas tas būtu? Tomass vaicāja par spīti tam, ka bijās atbildes.

Ņūts pagriezās un cieši ieskatījās viņam acīs. Bija pielavījušās pirmās rītausmas pazīmes, un Tomass varēja skaidri saskatīt vissīkākos biedra sejas vaibstus, gludo ādu un sa­rauktās uzacis.

-     Atrast izeju, zaļknābi, Ņūts atbildēja. Atrisināt šo sasodīto Labirintu un atgriezties mājās.

Pāris stundas vēlāk, kad ar lielu dārdoņu un zemes drebināšanu Klajuma vārti atkal bija atvērušies, Tomass sēdēja pie šķība un nodiluša āra galda Mājokļa priekšā. Vienīgais, par ko viņš spēja domāt, bija bēdneši kāds bija to mērķis, ko tie pa naktīm darīja Labirintā un kas notiktu, ja viņam uzbruktu kaut kas tik šaušalīgs.

Tomass centās atbrīvoties no apziņu pārņēmušā tēla un pievērst domas kaut kam citam. Piemēram, skrējējiem. Tie tikko bija devušies prom, ne ar vienu nepārmīdami ne vārda, pilnā ātrumā aiztraukušies Labirintā un pazuduši aiz milzu akmens sienām. Viņš iztēlojās tos un ar dakšiņu knibināja brokastu olas un speķi, nerunāja ne ar vienu, pat ne ar Čaku, kurš klusēdams ēda viņam blakus. Nabaga zeņķis bija pavi­sam nomocījies, cenšoties uzsākt sarunu, taču visi pūliņi bija veltīgi. Tomass gribēja tikai vienu lai viņu liek mierā.

Viņš vienkārši nespēja to saprast; smadzenes bija pārpū­lējušās, meklējot izskaidrojumu neticamajai situācijai. Cik gan milzīgam bija jābūt Labirintam ar tik biezām un stāvām sienām, ja vesels bars zēnu jau nez cik ilgi nespēja atrast no tā izeju? Kā šāda konstrukcija vispār varēja pastāvēt? Un pats galvenais kāpēc? Kādam nolūkam tā ir radīta? Kāpēc viņi ir šeit? Cik ilgi jau viņi ir šeit?

Lai arī kā zēns centās no tā izvairīties, prātā turpināja at­griezties asinskārā bēdneša tēls. Ikreiz, kad Tomass samirk­šķināja vai paberzēja plakstiņus, acu priekšā parādījās viņam virsū lecošais rēgs.

Tomass zināja, ka ir gudrs zēns, kaut kā viņš to juta, līdz kaulam. Bet viņš nekādi nespēja saprast šo vietu. Tikai vienu viņam jākļūst par skrējēju. Bet kāpēc viņš par to bija tik nelokāmi pārliecināts? Pat pēc tam, kad redzējis, kādas radības mīt Labirintā?

Viegls uzsitiens pa plecu izrāva zēnu no pārdomām. To­mass pacēla galvu un ieraudzīja Albiju, kurš stāvēja sakrus­totām rokām aiz viņa.

Tu gan izskaties svaigs kā gurķītis, Albijs teica. Ko labu šorīt redzēji pa logu?

Tomass nopriecājās, ka beidzot pienācis laiks atbildēm vai vismaz kaut kam, kas izkliedētu drūmās domas. Pietiekami, lai gribētu uzzināt vairāk, viņš atbildēja, ceļoties kājās un cerot vairs neizprovocēt dusmas, kam bija kļuvis par liecinieku vakar.

Albijs pamāja. Ejam, švali! Vari uzskatīt, ka Ekskursija ir sākusies. Viņš sakustējās, bet tad apstājās un pacēla pirk­stu. Nekādu jautājumu līdz Ekskursijas beigām, saprati? Man nav laika visu dienu pļāpāt ar tevi.

-     Bet… Tomass aprāvās, kad Albija uzacis bargi saraucās. Kāpēc viņam bija jābūt tādam kretīnam? Bet stāsti man visu es gribu zināt visu. Iepriekšējā naktī Tomass bija nolēmis nevienam vairs neteikt, cik savādi pazīstama vi­ņam likās šī vieta, ka viņam šķitis, ka bijis te jau agrāk ka spēja atcerēties to. Dalīties tajā vairs nelikās laba doma.

-    Es stāstīšu tev to, ko gribēšu, zaļknābi. Aiziet!

-    Es drīkstu iet līdzi? ievaicājās pie galda sēdošais Čaks.

Albijs izstiepa roku un parāva zēnu aiz auss.

-    Au! tas iespiedzās.

-     Tev nav citu darbu, klunkšķpauri? Albijs jautāja. Slaucīt un tīrīt?

Čaks pabolīja acis un paskatījās uz Tomasu. Izklaidējies!

-     Centīšos. Tomasam pēkšņi kļuva žēl Čaka. Zeņķis bija pelnījis labāku izturēšanos. Bet tagad tur neko nevarēja iesākt bija laiks doties. Viņš sekoja Albijam, cerēdams, ka Ekskursija beidzot ir oficiāli sākusies.

7. NODAĻA

t

Viņi sāka pie Kastes, kas tobrīd bija aizvērta. Starp re­tiem zāles kušķiem zemes līmenī gulēja divviru dzelzs dur­vis, klātas ar nodilušu, saulē saplaisājušu baltu krāsu. Diena bija kļuvusi ievērojami gaišāka. Tomass pamanīja, ka sienu mestās ēnas stiepās pretējā virzienā nekā vakar. Viņš vēl ar­vien nebija redzējis sauli, bet, spriežot pēc visa, tai kuru katru brīdi vajadzēja parādīties virs austrumu sienas.

-    Šī te ir Kaste. Albijs norādīja uz durvīm. Reizi mē­nesī bez izņēmuma mums atsūta vienu jauniņo, tādu kā tevi. Reizi nedēļā mēs saņemam citas mantas drēbes, dar­barīkus, šādu tādu pārtiku. Mums daudz nevajag vairāk vai mazāk varam iztikt ar to, kas ir Klajumā.

Tomass pamāja ar galvu. Viss ķermenis burtiski niezēja no vēlmes uzdot jautājumus. Man vajadzētu ar kaut ko aizlī­mēt muti, viņš nodomāja.