Labirinta gūstā

Rīta gaisma vēl bija blāva, bet visi šķēršļi ceļā izskatījās pēc tumšām ēnām, un Tomass spēja turēties līdzi neatpaliekot. Viņš apstājās reizē ar Ņūtu blakus masīvajai sienai, kas slējās virs zēnu galvām kā debesskrāpis vēl viens nejaušs, kādā tumšā atmiņas nostūri aizķēries tēls. Tomass pamanīja mazas sarkanas gaismiņas, kas zibēja gar sienas virsmu, tekalējot šur­pu turpu, brīžiem apstājoties, pazūdot un atkal parādoties.

-    Kas tās tādas? Tomass čukstēja, cik skaļi uzdrīkstējās, cerēdams, ka balss izklausās drošāka, nekā jutās viņš pats. Trīsošo gaismiņu sarkanais spīdums radīja visnotaļ draudīgu iespaidu.

-    Pacieties, velns parāvis! Ņūts stāvēja tikai pāris soļus no biezā efeju gobelēna, kas blīvā slānī klāja sienas. Kad pienāks laiks, uzzināsi, zaļknābi.

-    Klau, tev neliktos stulbi tikt atsūtītam uz vietu, kur neko nevar saprast un neviens neatbild uz taviem jautājumiem… Tomass ieturēja pauzi, pārsteigts pats par sevi. Švali? viņš piebilda, cenšoties ielikt šajās divās zilbēs pēc iespējas vairāk sarkasma.

Ņūts iesmējās, bet tūdaļ apklusa. Tu man patīc, zaļknā­bi. Bet tagad aizveries un skaties.

Viņš piegāja pie sienas, ar abām rokām ierakās biezajā vīteņu slānī un pavilka sāņus pāris resnākas liānas. Aiz efe­jām atklājās aptuveni pusmetru plats, noputējis kvadrātveida logs. Tobrīd tā rūts bija tumša, it kā nokrāsota melna.

-    Uz ko man jāskatās? Tomass čukstēja.

-    Pieturi apenes, puis. Agrāk vai vēlāk kāds parādīsies.

Pagāja minūte. Divas. Vēl pāris. Tomass mīņājās no vienas

kājas uz otru, brīnoties, kā Ņūtam izdodas tik ilgi nekustīgi nostāvēt uz vietas, pacietīgi veroties tikai un vienīgi tumsā.

Bet tad kaut kas mainījās.

Logā parādījās spokainas gaismas atblāzma; tā meta mir­guļojošu krāsu varavīksni uz Ņūta sejas un ķermeņa, it kā viņš stāvētu apgaismota baseina malā. Tomass sastinga un, piemiedzis acis, centās saskatīt, kas notiek aiz loga. Kaklā sa­kāpa biezs kamols. Kas gan tas varētu būt? viņš domāja.

-    Tur ārpusē ir Labirints, čukstēja Ņūts ar plaši ieples­tām acīm, it kā atrastos transā. Viss, ko mēs darām, zaļknā­bi, visa mūsu dzīve grozās ap Labirintu. Katras mīļās dienas katru mīļo brīdi mēs veltām Labirintam, mēģinot atrisināt kaut ko, par ko nemaz nezinām, vai tam vispār ir atrisinā­jums, saproti? Un mēs gribam tev parādīt, kādēļ tā nav ne­kāda joka lieta. Kādēļ tie nolāpītie vārti aizveras katru nakti. Kādēļ tev nekad, nekad nevajadzētu spert savu kāju ārpusē.

Ņūts pakāpās soli atpakaļ, arvien vēl turēdams rokās efe­ju liānas, un pamāja Tomasam ar galvu, aicinot ieņemt viņa vietu un ieskatīties logā.

Tomass paklausīja un pieliecās tik tuvu, ka deguns pie­skārās vēsajai stikla virsmai. Pagāja kāds brīdis, iekams zēns sakoncentrējās uz kustīgo objektu aiz sienas un caur putek­ļiem un netīrumiem spēja saskatīt to, ko Ņūts bija gribējis vi­ņam parādīt. Tajā brīdī elpa Tomasa rīklē aizķērās likās, ka tajā ielauzusies auksta vēja brāzma un pārvērtusi gaisu ledū.

Aiz sienas koridorā rosījās liels, nepazīstams radījums. Tas bija prāvas govs izmērā, bet bez izteiktas formas. Brīdi pagrozījies gaitenī, tas uzrāpās pa pretējo sienu un lēca uz loga pusi, atsizdamies pret to ar skaļu būkšķi. Tomass nenovaldīja kliedzienu un atsprāga no rūts, taču biezais stikls trie­cienu izturēja.

Divreiz dziļi ievilcis elpu, viņš vēlreiz pietuvojās logam. Bija pārāk tumšs, lai radījumu varētu skaidri redzēt, bet spo­kainajā gaismā, kas nāca no kāda nezināma avota, bija saska­tāma mitra, pulsējoša miesa un metālisku asmeņu ziboņa. No būtnes ķermeņa līdzigi taustekļiem uz visām pusēm stiepās neganta izskata pagarinājumi ar instrumentveidlgiem uzga­ļiem: ripzāģi, dzirkles un gari iesmi, durkļi, kuru nolūku at­lika vienīgi minēt. Neredzētais radījums bija atbaidošs dzīv­nieka un mašīnas krustojums. Šķita, ka tas apzinās, ka tiek vērots, turklāt labi saprot, kas atrodas aiz Klajuma sienām, un kāro nokļūt otrpus tām, lai pamielotos ar cilvēku miesu. Tomasa pakrūtē uzplauka ledains šausmu zieds, tas izpletās līdzīgi augonim un traucēja elpot. Pat ar visu atmiņas zudu­mu viņš nešaubījās, ka vēl nekad savā mūžā nav sastapis neko tik atbaidošu.

Tomass atkāpās no loga, nez no kurienes iepriekšējā vaka­rā uzradusies drosme izplēnēja. Kuņģī kaut kas sašūpojās, un viņam atkal šķita, ka vairs nekad mūžā nespēs kaut ko ieēst.

-    Kas tas ir? viņš vaicāja.

-    Mēs tos saucam par bēdnešiem, Ņūts atbildēja. Ne­gants mošķis, vai ne? Priecājies, ka tie parādās tikai naktīs. Saki paldies šīm sienām.

Tomass norija kaklā sakāpušo kamolu, viņš vairs nebija tik drošs, ka jelkad vēlēsies spert kāju Labirintā. Spārnotā ie­cere kļūt par skrējēju nupat bija saņēmusi spēcīgu triecienu. Taču viņam tas bija jādara. Viņš zināja, ka tas ir viņa pienā­kums. Tas bija pagalam savādi, it īpaši pēc tikko redzētā.