Labirinta gūstā

Skaļš grāviens satricināja gaisu, liekot viņam pārsteigumā salēkties. Tam sekoja drausmīga dārdoša, graujoša skaņa. To­mass paspēra soli atpakaļ, sagrīļojās un pakrita. Likās, ka sāku­sies zemestrīce. Viņš skatījās uz visām pusēm neviltotā panikā. Sienas vērās ciet. Sienas patiešām vērās ciet, iesprostojot viņus Klajumā! Viņam strauji uzmācās smacējoša klaustrofobija: it kā no plaušām būtu izspiests viss gaiss, bet tā vietā ieplūdis ūdens.

-    Nomierinies, zaļknābi! Čaks centās pārkliegt troksni.

-    Tās ir tikai sienas!

Tomass tik tikko spēja biedru sadzirdēt. Vārtu aizvēr­šanās bija pārsteigusi viņu nesagatavotu. Tomass uztrausās kājās un nedroši paspēra vēl dažus soļus atpakaļ, nespēdams noticēt savām acīm.

Pārkāpdama visus zināmos fizikas likumus, milzīgā ak­mens siena pa labi no viņiem sakustējās un sāka slīdēt, neat­raudamās no zemes, akmenim beržoties pret akmeni, šķiļot dzirksteles un saceļot gaisā putekļu mākoņus. Kustību pava­dīja dobja gurkstoņa, kas bija jūtama līdz pašam kaulam. To­mass ievēroja, ka pārvietojas tikai viena siena labā, virzoties pretī savai kaimiņienei pa kreisi. Tās sānos iemūrētie stieņi tuvojās sev paredzētajiem caurumiem vārtu pretējā pusē. Tomass sāka tik drudžaini grozīt galvu, skatoties uz pārējām sienām, ka ķermenis vairs nespēja tikt līdzi galvas kustībām un vēderā viss sagriezās krustām šķērsām. Visās četrās Kla­juma debespusēs labā siena virzījās uz kreiso pusi, pamazām aizpildot stāvās spraugas.

Neticami, domāja Tomass. Kā tas ir iespējams? Viņš ap­spieda vēlmi mesties skriešus, paslīdēt garām kustīgajiem ak­mens blāķiem, pirms tie sakļāvušies, un izbēgt no Klajuma… Tomēr veselais saprāts ņēma virsroku Labirints slēpa vēl vairāk nezināmā par situāciju iekšpusē.

Viņš mēģināja ar prātu iztēloties, kā šāda struktūra varētu darboties. Kā masīvās, simt metru augstās monolīta akmens sienas spēja pārvietoties līdzīgi kaut kur redzētām automā­tiskām stikla durvīm? Viņš centās pieķerties neskaidram, apziņā uzplaiksnījušam attēlam, atdzīvināt pazīstamo vietu ar vārdiem un sejām, bet atmiņa izgaisa tikpat ātri kā parā­dījusies. Emociju virpulim pievienojās smeldzīgas skumjas.

Viņš vēroja, kā labā siena sasniedz savu galamērķi, metāla smailes atrod sev paredzētos caurumus un ieslīd tajos bez kādas aizķeršanās. Pāri Klajumam nogranda skaļš dārds, visiem čet­riem vārtiem aizveroties uz nakti. Tomass pēdējo reizi nodrebē­ja, bailes ātri pārskrēja viņa ķermenim un prom bija. Negaidītais miers atspriegoja nervus, viņš gari un atviegloti nopūtās.

-    O, jā… Tomass novilka, sajuzdamies muļķīgi par tik neizteiksmīgu nupat redzētā fenomena novērtējumu.

-     Kā teiktu Albijs, nekas tāds, noņurdēja Čaks. Ar laiku pie tā pierod.

Tomass vēlreiz palūkojās apkārt. Aiz aizvērtām sienām, bez ieejām un izejām, Klajumā valdīja pavisam cita atmo­sfēra. Viņš mēģināja iedomāties, kāds varētu būt šādu drošī­bas pasākumu nolūks, un nevarēja izlemt, kurš variants šķita ļaunāks ka zēni tiek ieslodzīti Klajumā tāpēc, lai netiktu no tā ārā, vai tāpēc, lai pasargātu viņus no kaut kā, kas ir ārā. Uz mirkli pārņēmusī miera un drošības sajūta atkāpās, prātā sarosījās miljoniem biedējošu minējumu par to, kas patiesībā notiek Labirintā. Viņu atkal sagrāba bailes.

-     Nāc taču. Čaks nepacietīgi paraustīja viņu aiz pie­durknes. Tici man, kad pienāks nakts, labāk atrasties guļus.

Tomass zināja, ka viņam nav citas izvēles, un, no visa spēka mēģinādams apspiest savas jūtas, sekoja zēnam.

5. NODAĻA

t

Viņi nonāca Mājokļa tā Čaks bija nodēvējis ērmīgo koka un logu veidojumu aizmugurē, tumšā ailā starp ēku un maslvo akmens mūri.

-      Kur mēs ejam? Tomass vaicāja, vēl aizvien smago sienu aizvēršanās iespaida varā, nespēdams nokratīt apjuku­mu un bailes, domās vēl un vēl atgriezdamies pie Labirinta… Kaut kā tas bija jāpārtrauc, lai nesajuktu prātā. Ja tu gribēji skūpstu pirms miega, nemaz neceri, viņš mēģināja pajokot, lai atjaunotu kaut cik normālu pašsajūtu.

-    Turi muti un neatpaliec, Čaks nekavējās ar atbildi.

Tomass smagi nopūtās, paraustīja plecus un sekoja jau­nākajam zeņķim. Abi lavījās gar mājas aizmuguri, līdz sa­sniedza mazu noputējušu logu, kas meta blāvu gaismas kūli uz efejām klāto akmens sienu tam pretī. Tomass dzirdēja, ka aiz tā kāds kustas.

-    Tualete, Čaks čukstēja.

-    Nu un? Tomass sajutās neomulīgi.

-     Man patīk izspēlēt vienu joku. Laba izklaide pirms gu­lētiešanas.

-    Kādu joku? Tomass nojauta, ka Čaks perina kaut ko nelāgu. Varbūt man…

-     Aizveries un skaties. Čaks klusām uztrausās uz lielas koka kastes, kas atradās tieši zem loga. Viņš stāvēja, saliecies tā, lai galva atrastos tieši zem rūts un aiz tās esošais nevarētu viņu saredzēt. Tad Čaks pastiepa roku un viegli pieklauvēja pie stikla.

-    Kaut kāds stulbums, Tomass nočukstēja. Tas bija pats nepiemērotākais bridis, lai kādu izjokotu tur iekšā varēja būt Ņūts vai Albijs. Klau, es negribu iekulties nepatikšanās. Es tikai nupat šeit ierados…