Labirinta gūstā

Zēni bija sasnieguši milzīgo šķēlumu sienā, aiz kura tā­lāk turpinājās tikpat iespaidīga izmēra akmens gaiteņi. Skats, pirmoreiz ieraugot to visu tiešā tuvumā, bija tik graujošs, ka Tomasam burtiski atkārās žoklis.

-     Šie ir tā dēvētie Austrumu vārti, teica Čaks ar tādu lepnumu, it kā iepazīstinātu ar paša radītu mākslas darbu.

Tomass viņu gandrīz nemaz nedzirdēja, pārsteigts par to, cik milzīgas sienas izskatījās tuvumā. Atvērums to vidū bija vismaz desmit metrus plats un sniedzās līdz pašai mūra aug­šai. Tā iekšmalas bija gludas, izņemot kādu īpatnēju detaļu, kas atkārtojās abās pusēs. Kreisajā, sākot no zemes, līdz pašai augšai ik pa pusmetram akmenī bija izurbti dziļi robi pārdes­mit centimetru diametrā.

Austrumu vārtu labajā iekšmalā visā tās augstumā bija iemūrēti pusmetru gari nosmailināti stieņi, kas šķita izvietoti pēc tāda paša parauga kā robi kreisajā pusē. To nolūks bija nepārprotams.

-     Nopietni? Tomass vaicāja, atkal pakrūtē sajuzdams nemieru. Tu nejoko? Sienas tiešām aizveras?

-    Vai tad es teicu ko citu?

Tomasam bija grūti to iztēloties. Kā lai es zinu!? Man likās, tu runā par atsevišķiem vārtiem ar eņģēm vai ma­zāku sienu, kas varbūt izslīd no lielās. Kā tādas sienas var pārvietoties? Tās taču ir gigantiskas, un izskatās, ka stā­vējušas te jau tūkstošiem gadu… Doma par to, ka sienas saklausies un ieslodzīs viņu Klajumā, šķita vairāk nekā biedējoša.

Čaks, acīmredzami aizkaitināts, noplātīja rokas. Es ne­zinu, kā! Tās vienkārši slīd pa zemi, pie tam ar ellīgu troksni. Tas pats notiek ar sienām dziļāk Labirintā arī tās katru nak­ti pārvietojas.

Jaunā informācija acumirklī piesaistīja Tomasa uzmanī­bu, un viņš pagriezās pret savu pavadoni. Kā tu teici?

-Ko?

-    Tu tikko nosauci to par Labirintu. Tu teici: tas pats no­tiek ar sienām dziļāk Labirintā.

Čaka seja kļuva pavisam sārta. Viss, man pietiek! Es padodos. Viņš pagriezās un devās atpakaļ uz koka pusi.

Tomass viņu ignorēja, būdams vairāk ieinteresēts tajā, kas atradās aiz Klajuma robežām. Labirints? Aiz Austrumu vār­tiem varēja saskatīt trīs galvenās ejas viena veda taisni, viena pa labi un viena pa kreisi. To sienas izskatījās tādas pašas kā mūris, kas apjoza pagalmu, arī gaiteņu grīdas bija klātas ar līdzīgām akmens plāksnēm. Vienīgi efejas tur auga daudz biezākā slānī nekā uz sienām iekšpusē. Raugoties uz priekšu, Tomass gaiteņa sānos ievēroja vairākus pārrāvumus acīmre­dzot vietās, kur no tā atzarojās sānejas; apmēram simt metrus tālāk gaitenis beidzās, atduroties pret vēl vienu sienu.

-     Izskatās pēc labirinta… Tomass pie sevis nočukstēja, gandrīz iesmiedamies. Jo tālāk, jo trakāk! Doma, ka kāds ne tikai izdzēsis viņa atmiņu, bet vēl iesēdinājis milzīga labirinta vidū, bija tik vājprātīga, ka nudien pat šķita uzjautrinoša.

Tomasa sirds salēcās, kad no sienas gabaliņu tālāk negai­dīti iznira zēna stāvs. Iegriezies no labās sānejas galvenajā, tas skrēja tieši uz viņa un Klajuma pusi. Nosvīdis, sasārtušu seju, pie miesas līpošām drēbēm, pat neapstādamies, lai pa­skatītos uz Tomasu, zēns paskrēja garām un taisnā ceļā devās uz zemo betona ēku, kas atradās blakus Kastei.

Tomass apgriezās ap savu asi, neatraudams acis no pārgu­rušā skrējēja un brīnīdamies, kāpēc šis notikumu pavērsiens viņu tā pārsteidza. Galu galā būtu tikai dabiski, ja šejienieši censtos izpētīt Labirintu. Viņš pamanīja arī citus skrējējus atgriežamies pagalmā pa pārējiem trīs Klajuma vārtiem. Tie visi izskatījās tikpat izvārguši un noskranduši kā zēns, kurš tikko bija aiztraucies garām Tomasam. Diezin vai Labirintā varēja būt kaut kas labs, ja no tā nācās atgriezties tādā izskatā.

Viņš ieinteresēti vēroja skrējējus, kuri pulcējās pie bun­kura smagajām dzelzs durvīm. Viens no zēniem, piepūlē ste­nēdams, sāka griezt sarūsējušo roktura ratu. Čaks jau agrāk bija pieminējis skrējējus. Ko viņi darīja Labirintā?

Masīvās durvis atsprāga vaļā. Apdullinošas metāliskas čīkstoņas pavadījumā zēni atvilka tās līdz galam un, sagājuši iekšā, ar skaļu dārdu aizvēra aiz sevis. Tomass nekustējās un turpināja vērot; tikmēr viņa prāts nemitējās meklēt izskai­drojumu tam, ko tikko bija redzējis. Klajumā nekas nemai­nījās, taču vecajai, dīvainajai koka ēkai piemita kaut kas tāds, kas uzdzina zosādu.

Kāds paraustīja Tomasu aiz piedurknes, iztraucējot viņu no pārdomām. Čaks bija atgriezies.

No Tomasa mutes nekavējoties sāka birt jautājums pēc jautājuma: Kas ir šie zēni? Ko viņi dara? Kas tur iekšā notiek? Viņš pagriezās, rādīdams uz Austrumu vārtiem.

-    Kādā sakarā jūs dzīvojat Labirintā!? No visas šī nenoteik­tības Tomasam spēcīgi iesāpējās galva.

-      Es vairs neko neteikšu, atbildēja Čaks ar nebijušu atbildības pieskaņu balsī. Manuprāt, tev ir laiks doties pie miera. Miegs tev nāks tikai par labu. Ā… Viņš apstājās un ar pirkstu pacēla labās auss ļipiņu. Tūlīt tas notiks.

-    Kas? Tomasam šķita dīvaini, ka Čaks piepeši sācis uz­vesties kā pieaugušais, nevis kā tas mazais puika, kurš pirms brīža tik izmisīgi gribēja draudzēties…