Labirinta gūstā

Albijs apstājās, un Tomass ar izbrīnu pamanīja, ka viņi jau sasnieguši Dienvidu vārtus. Sienas abās izejas pusēs slējās augstu virs zēnu galvām, biezo akmens blāķu pelēkās virsmas bija saplaisājušas un klātas ar efeju liānām. Tomasam šķita, ka viņš nav redzējis neko senāku. Kad viņš atgāza galvu, lai saskatītu, kur sienas beidzas, uztvere sagriezās un uz brīdi viņam likās, ka lūkojas uz leju, nevis augšup. Jaunās mājvie­tas kolosālie izmēri iedvesa viņā dziļu bijību. Tomass nevil­šus paspēra soli atpakaļ un atkal pievērsa uzmanību Albijam, kurš stāvēja, pagriezies pret vārtiem ar muguru.

Te sākas Labirints. Albijs parādīja ar īkšķi pār plecu un ieturēja pauzi. Tomass palūkojās turp, laukā pa plašo at­vērumu sienas vidū, kas kalpoja kā izeja no Klajuma. Stāvie akmens koridori izskatījās tādi paši kā tie, ko viņš jau no rīta bija redzējis aiz loga pie Austrumu vārtiem. Šī doma viņam uzdzina šermuļus, un pēkšņi likās, ka kuru katru brīdi no

stūra izlēks bēdnesis un metīsies viņiem virsū. Tomass in-

>

stinktīvi pakāpās atpakaļ un tūlīt nokaunējās. Nomierinies taču, viņš sarāja sevi.

-     Esmu te jau divus gadus, Albijs turpināja. Neviens te nav bijis ilgāk. Tie daži pirms manis jau ir miruši. To­mass manīja, ka viņa acis ieplešas un sirds sāk sisties strau­jāk. Jau divus gadus mēs mēģinām atrast izeju no Labirinta, bet nekādi neizdodas. Nolādētās sienas katru nakti pārvieto­jas, tieši tāpat kā vārti. Sastādīt tādam karti nav viegli. Galī­gi nav. Viņš pameta ar galvu uz betona bunkuru Klajuma vidū, pie kura iepriekšējā vakarā bija pulcējušies skrējēji.

Tomasam atkal iesāpējās galva pārāk daudz informāci­jas vienlaikus. Viņi šeit ir jau divus gadus? Sienas Labirintā pārvietojas? Cik daudzi jau gājuši bojā? Tomass paspēra soli uz priekšu, gribēdams aplūkot Labirintu tuvāk, it kā atbildes uz viņa jautājumiem būtu iegravētas tā sienās.

Albijs pacēla roku pret Tomasa krūtīm un rupji atgrūda viņu atpakaļ. Ārā nav brīv, švali!

Tomasam nācās norīt lepnumu. Kāpēc?

-     Tu domā, ka es sūtīju Ņūtu pie tevis naktī tāpat vien? Tas ir Pats Galvenais Noteikums, trakais, vienīgais, kura neievērošana nekad netiek piedota. Nevienam. Nevienam, izņemot skrējējus, nav atļauts pamest Klajumu. Ja pārkāpsi šo noteikumu un tevi nenogalinās bēdneši, tad to izdarīsim mēs, saprati?

Tomass, pie sevis kurnēdams, pamāja, pārliecināts, ka Albijs pārspīlē. Cerot, ka pārspīlē. Jebkurā gadījumā šau­bas par iepriekšējā naktī Čakam teikto bija pilnībā izzudu­šas. Viņam bija jākļūst par skrējēju. Viņš būs skrējējs. Sirds dziļumos Tomass juta, ka tas ir viņa aicinājums doties La­birintā. Par spīti visam, ko jau bija uzzinājis un pats savām acīm redzējis, tā vilinājums bija tikpat spēcīgs kā slāpes vai izsalkums.

Pēkšņi Tomasa uzmanību piesaistīja kustība virs galvas vārtu kreisajā pusē. Viņš satrūkās un paspēja pacelt acis tieši laikā, lai pamanītu gar Labirinta sienu nozibam kaut ko me­tālisku. Vietā, kur tas pazuda, vēl brīdi kustējās efeju lapas.

Tomass parādīja ar pirkstu uz sienu. Kas tas bija? viņš vaicāja, pirms bija paspējis sevi apklusināt.

Albijs pat nepaskatījās uz to pusi. Nekādu jautājumu pirms Ekskursijas beigām, švali. Cik reizes man tev jāsaka? Viņš apklusa, tad smagi nopūtās. Spiegvaboles. Tā Radītāji mūs novēro. Labāk ne…

Viņu pusvārdā negaidīti pārtrauca skaļa trauksmes sirē­na, kas likās nākam no visām pusēm reizē. Tomass aizspieda ausis ar plaukstām un panikā skatījās apkārt. Šķita, ka no ap­dullinošās kaukšanas sirds tūlīt izkāps pa muti. Taču, pama­nījis Albija sejas izteiksmi, viņš apstājās.

Vadonis nebūt neizskatījās nobijies, bet… apjucis. Pār­steigts. Sirēna turpināja gaudot.

Kas notiek? Tomass vaicāja un nedaudz nomierinā­jās, redzot, ka Albijs neuzvedas tā, it kā būtu pienācis pasau-

Ies gals. Nepārtrauktie panikas uzplūdi viņam jau sen bija apnikuši.

-    Dīvaini, noteica vecākais zēns, ar sarauktu pieri pār­lūkodams Klajuma teritoriju. Tomass pamanīja, ka arī Asinsnama darbinieki veras apkārt tādā pašā neizpratnē. Kāds no tiem īsa auguma, dubļiem nosmērējies puika uzkliedza Albijam.

-    Ko tad tas nozīmē? Zēns nez kāpēc skatījās uz Tomasu.

-    Nav ne jausmas, Albijs nomurmināja.

Tomass vairs nespēja to izturēt. Albij! Kas notiek?!

-    Kaste, idiot! Kaste! Albijs atcirta un, nesakot vairs ne vārda, devās uz Klajuma vidu tik straujā gaitā, ka Tomasam tā atgādināja paniku.

-      Kas ir ar to Kasti? viņš neatlaidās, steidzoties līdzi vecākajam zēnam. Gribējās kliegt: Nu, stāsti taču!

Albijs neatbildēja un pielika soli. Tuvojoties Klajuma vi­dum, Tomass pamanīja arī citus skrienam šurp no visām pa­galma pusēm. To vidū zēns ievēroja Ņūtu un uzsauca tam, cenšoties apspiest augošās bailes, iestāstīt sev, ka nav noticis nekas ārkārtējs un tam visam noteikti ir saprātīgs izskaidro­jums. Ņūt, ko tas nozīmē?

Ņūts paskatījās uz viņu, tad pamāja ar galvu un pienāca klāt, izskatoties aizdomīgi mierīgs uz apkārtējā haosa fona. Viņš draudzīgi uzsita Tomasam pa muguru. Tas nozīmē, ka augšā brauc Kaste ar jauniņo… Likās, viņš gaida, ka Tomasu