Laiku Bende

Ivors saprata, ka viņa vēl nezina par nehumanoīdu speisera nokrišanu Meksikā.

- Izskatās, ka mans tēvs ir nonācis nepatikšanās, - viņš drūmi sacīja un pastāstīja mātei stāstu par savu kontaktu ar nehumanoīdu.

Jasena klusējot noklausījās dēla stāstu, nepārtraucot un neahojot, kā parasts visām mātēm. Tā vairs nebija tā izbiedēti apņēmīgā skaistā meitene, kas nejaušības dēļ  izrauta no Gezemas planētas dzimtās nišas vienā no Laiku Koka "strupceļa" Zariem. Kļuvusi par Pāvela sievu, viņa pabeidza Maskavas universitātes, pēc tam Psi-Socioloģijas akadēmijas vēstures fakultāti, kļuva par efektīvu VKS analītiķi, pēc tam SEKON kvistorijas nodaļas vadītāju. Visur, kur vien vīru aizveda liktenis, viņa vienmēr atradās blakus, tajā pašā laikā paspējot būt izcila savas jomas speciāliste un mīloša sieva. Kaut arī nez kāpēc Ždanova pēdējā ceļojuma laikā viņa palika mājās.

- Ko darīsim? - Ivors klusi jautāja, nesagaidījis mātes reakciju.

Jasena attapās.

- Vairs pie Polujanova, puisīt neej, neko viņam nestāsti. Man nepatīk viņa dīvainie mājieni. Es pacentīšos noskaidrot dažus jautājumus pa saviem kanāliem, bet tu parunā ar veco Romašinu. Es domāju, ka viņš tev šo to paskaidros.

- Kas viņš ir?

- Bijušais drošības dienesta vadītājs Ignats Romašins tagad ir tikai mākslinieks un tēlnieks. "Hronobruņinieka" statuju mūsu dzimtajā Atmiņu parkā redzēji? Viņa darbs.

- Kāpēc tu esi pārliecināta, ka šis vecais vīrs man kaut ko paskaidros? Ko tieši?

- Parunā ar viņu, - Jasena izvairīgi atbildēja. - Bet nevienam citam ne vārda! Īpaši komisāram Polujanovam. Apsoli?

Ivors uzmanīgi paskatījās uz māti, kura arī četrdesmit divos gados nebija zaudējusi pievilcību un skaistumu.

- Tu kaut ko no manis slēp. Tu zināji, ka tēvs kaut kur aizgāja pa Stumbru?

Jasena izturēja dēla skatienu.

- Es zināju, bet tev to zināt bija par agru. Tiksim galā ar šo dīvaino nehumanoīdu vēstījumu - parunāsimies.

- Bet kāpēc es nedrīkstu runāt par savu tēvu ar tēvoci Fjodoru? Viņš ir drošības komisārs un mana tēva draugs.

- Šajā gadījumā ir labs sakāmvārds: Nekad nevērtē cilvēku pēc viņa draugiem, Jūdasam viņi bija ideāli [5]. Tagad ej darbojies ar savām lietām, puisīt, man pienācis laiks pavadīt savas draudzenes.

Ivors noskūpstīja māti, nokāpa viesistabā, atvadījās no mātes draudzenēm, kuras ar jokiem un ziņkārīgiem skatieniem pavadīja viņu un atkal izsauca taksometru. Viņš nolēma neatlikt lietas uz ilgu laiku un nekavējoties parunāties ar bijušo Zemes Drošības padomes komisāru Ignatu Romašinu.

4. nodaļa

Mākslinieka un tēlnieka Romašina darbnīca Ivoru neiespaidoja. Tā sastāvēja tikai no divām istabām: datorviriāla ar video zonu un virtuālo programmētāju, un  skulpturālās studijas, kur video skices ieguva miesu, apjomu un dzīvību. Ivors jau bija apmeklējis līdzīgas darbnīcas, kas pieder draugiem vai radošajām organizācijām, un viņš necerēja redzēt neko jaunu. Tomēr viņam izdevās redzēt kaut ko interesantu.

Ignats Romašins pats izgāja pie viesa, sirms, tumsnēju seju, kalsnējs, kaulains, iegremis savās domās. Ivors samulsa, nezinot, kā sevi iepazīstināt un pastāstīt, kas patiesībā viņu novedis pie bijušā komisāra. Bet darbnīcas īpašnieks vienkārši pasniedza viņam roku, ar aicinošu žestu un aizveda Ždanovu uz savu dzīvokli.

- Pagaidi šeit, - viņš klusi teica, - es tūlīt atbrīvošos.

Viņš izgāja ārā, un Ivors, aiz garlaicības, sāka aplūkot zālē izstādītās skulptūras, torsus, galvas, kas piederēja galvenokārt dzīvniekiem, kā arī radībām, kuras Ždanovs lielākoties nekad nebija redzējis. Tomēr bija arī pazīstamas figūras, kas sastingušas plastolītā vai betonā bet dažreiz granītā vai kaļķakmenī. Tāpēc starp statujām Ivors bija pārsteigts, ieraugot bruņurupuci ar ūsām, herpleksu, kas bija kaut kādu saprātīgu radījumu kiborgs-izlūks un bija pazīstams no kvistorijas kursa. Viens no spēlētājiem palaida Stumbrā desmitiem šādu "bruņurupuču". Bet nedaudz tālāk pacēlās sešmetrīga figūra ar čūskas galvu, kura ar galvu sasniedza  griestus. Tas bija slavenais Pandavs - "ķirurga" mērkaķčūska, spēcīgs kiborgs, kas spēja patstāvīgi pārvietoties caur kosmosu pa "stīgu" .

Šajā kompānijā atradās arī "hronobruņinieka" skulptūra - milzis purpursarkanās bruņās ar vienu horizontālu spraugai līdzīgu mirdzošu aci, kurš sēdēja uz "kentaura", kura rumpi vainagoja ass, zilgani ledains rags.

Tomēr lielākā daļa kolekcijas statuju Ivoram nebija pazīstamas. Viņš apstājās metru augstā abpusēji izliektā lēcas priekšā ar brūnu krunkainu ādu, no kuras izauga divi dzeltenīgi kāti, kuriem virsū bija plākšņainas cepurītes  Šie kāti ar cepurītēm izskatījās stipri līdzīgi sēnēm - bālajām mušmirēm.

- Šī ir micēlija saaudze, - no aizmugures atskanēja Romašina balss. - "micēlija" tipa saprātīga dzīves forma. To atklāja mūsu Tālizlūkošana vienā no Vēršu dzinēja lodveida kopas planētām.

- Mēs par to netikām mācījušies, - Ivors nomurmināja.