Laiku Bende

- Mamma strādā ar mani, viņai var. - Romašins pasmaidīja, pamanījis uz augšu palekušās sarunu partnera uzacis. - Viņa ir viena no tām retajām sievietēm, kas spēj apturēt pilnā sparā auļojošu zirgu,  ieiet degošā būdā, iestājas par sevi un glabāt noslēpumus. Centies nebūt atklāts ar komisāru vai labāk nesatikt vispār. Šī persona nepārprotami kaut ko slēpj no mums visiem, ir precīzi jānoskaidro, kāpēc un kāda iemesla dēļ.

- Es viņu labi nepazīstu.

- Mēs, iespējams, arī viņu nepazīstam pietiekami. Pēdējā spēlē viņš spēlēja ar mums ... - Romašins pārtrauca sevi, piecēlās. - Esi uzmanīgs, kvistor. Ja pamani kaut ko neparastu, mēģini sazināties.

Arī Ivors piecēlās, ar nožēlu domādams, ka nevēlas doties prom, paspieda Ignata roku, un viņu pavadīja līdz izejai no darbnīcas. Uz sliekšņa Ždanovs apstājās, pamāja ar galvu uz skulptūru rindām, no kurām lielākā daļa attēloja svešas būtnes.

- Vai šāda animācijas māksla jūs kompromitē?

Bijušais komisārs saprata.

- Gluži pretēji, neviens nepievērš uzmanību, visi manu hobiju uzskata par ekscentrisku. Ļoti ērta pozīcija.

No aiz Romašina muguras pēkšņi parādījās slaida, sīka meitene vieglā, figūru iekaujošā sarafānā. Viņa ļoti atgādināja Jasenu: tāds pats sejas ovāls, tās pašas plaši izvietotās iegarenās zaļās acis, tās pašas paceltās uzacis - ka Ivors šokā lūkojās uz viņu, aizmirstot pasveicināt.

- Iepazīsties, - pašķielēja uz viņu skulptors. - Mana meita Mirjama.

- Sveiki, - meitene pasmaidīja, ar smejošu, drošu skatienu paskatīdamās uz Ždanovu. - Es jūs varētu būt redzējusi agrāk?

- Tu redzēji viņa māti, - nomurmināja Ignats. - Viņa bija pie mums ciemos. Kaut kur iesi?

- Nu, man jāiet uz nodarbībām.

- Vai tev nav iebildumu, ja tevi pavadīs?

Mirjama acis vērtējoši pārslīdēja pār Ivora figūru, un viņš pirmo reizi mūžā nožēloja, ka nav atlēts.

- Ja tavs viesis nesteidzas ...

- Nesteidzos, - Ivors ātri sacīja.

- Tā jau pieņēmu, - Romašins pamāja ar galvu, slēpdams acīs jautras dzirksteles. - Varat paņemt manu flaitu. - Tēlnieks paskatījās uz Ždanovu. - Viņa mācās SEGU kvistorijas fakultātē, kuru tu esi jau pabeidzis.

- Tiešām? - Ivors pārsteigts paskatījās uz meiteni.

- Patiesi, - viņa iesmējās. - Pabeidzu ceturto kursu. Tad būs vasaras prakse kādā arheoloģiskajā ekspedīcijā, diplomdarbs un eksāmens. Nāc, citādi es nokavēšu kolokviju.

Mirjama satvēra Ivoru aiz rokas un ievilka viņu Romašina mājas pagalmā, kur Ignata personīgais aparāts jau bija gatavs lidojumam - piliena formas trīsvietīgs flaits “šampanieša putu” krāsā. Ignāts ar domīgu skatienu noskatījās uz viņiem un iegāja darbnīcā.

Bijušā komisāra ģimenei piederošā māja atradās Volokolamskas dabas rezervāta teritorijā, personu ar augstu sociālo statusu īpašumu zonā. Tā piederēja jau Ignata tēvam Filipam, bijušajam Zemes volejbola izlases spēlētājam, un pēc tam tās trenerim (Zarā, no kurienes pie Ignata ieradās viņa kvanks Romašins-divi, Filips Romašins bija taimfāga aparatūras konstruktors un pēc tam - drošības dienesta darbinieks un komisārs). Tā bija trīsstāvu kotedža, kas stilizēta kā veckrievu savrupmāja, ar augstiem divslīpiem jumtiem, izgriezumiem uz plātnēm un paneļiem, ar tornīšu kupoliem un augstu verandu. Romašina darbnīca mājai tika pievienota vēlāk, taču tādā pašā stilā un nesabojāja arhitektūras proporcijas.

Māja stāvēja pie nelielas upes starp citām ēkām, kas piederēja zinātnes, kultūras, mākslas un viratūras darbiniekiem [7], kā arī Maskavas noijona valdības augstākajām amatpersonām, un īpaši neizcēlās ar izmēru un formu estētiku. Šeit varēja redzēt daudz spēcīgākas un pārdomātākas struktūras, kuras radījusi celtnieku iztēle.

Pielidojot pie Romašinu mājas, Ivors apbrīnoja vasarnīcu formu, bet tagad, aizlidojis kopā ar tēlnieka meitu, viņš uzmeta tikai īsu skatienu uz tālo meža zaļumos iegrimušo pilsētu. Viņa uzmanību pilnībā piesaistīja Mirjama.

Minūti pēc satikšanās viņi jau pārgāja uz "tu" un pļāpāja par visu, kas ienāca prātā, atsauca atmiņā universitātes pasniedzējus, meklēja savstarpējus paziņas, runāja par savām kaislībām un vaļaspriekiem, jokoja, smējās, it kā visu mūžu būtu pazīstami un nepamanīja ka viņiem iztālēm sekoja balts galeons, nemanāms uz mākoņu fona.

Centrāleiropas Humanitārās universitātes ēka atradās Minskā, bijušajā Baltkrievijas galvaspilsētā, tagad - Belopoļskas noijona valdības centrā. Ātrāk turp nokļūt bija ar metro no Volokolamskas, taču jaunieši par to nedomāja, un lidojums ar flaitu ilga apmēram divdesmit minūtes, kamēr tas ātrgaitas mašīnu gaisa koridorā steidzās uz dienvidrietumiem.

Atvadījās uz viena no universitātes torņa jumta, vienojoties tikties vakarā. Ivors gribēja lasīt Mirjamai tikko izveidotos pantus, bet tā vietā pateica kā kaut ko ļoti svarīgu:

- Tu nemaz nezini, cik ļoti līdzinies manai mātei!

Meitene iesmējās, izlecot no flaita kabīnes.

- Tāpēc, ka mana mamma ir no tā paša ģimenes klana no kura arī tavējā. Viņu sauc Jarina, tēvs apmeklēja viņas pasauli - Gezemu, iemīlējās un atveda viņu šurp, uz Zemi. Par to mēs vēl parunāsim vēlāk.

Aizskrēja.