Laiku Bende

Bet viņš palika sēžot pilota kabīnē ar neizmērojama pārsteiguma sajūtu, apdullināts, sajūsmināts, vēl līdz galam neticot laimei satikt meiteni, kuru viņš bija gaidījis un kurai ilgu laiku bija veltījis daudzus dzejoļus. Albīna Javorskaja izbalēja fonā un pazuda, pārvēršoties par simbolu.

Ivors pacēla acis uz debesīm un skaļi teica:

Nav garāmgājēju, bet pašu pirmo

Redzēšu tevi, man nebūs ilgi jāiet.

Un tikšanās notiks.

Es tam tik ļoti ticu

ka tā nevar

nenotikt! ..

Šīs rindas bija rakstītas jau sen, bet tagad šķita pravietiskas.

5. nodaļa

Divas dienas Ivors nodzīvoja kā pa miglu, atrodoties iepazīšanās ar Romašina meitu un ar viņu pavadītā vakara iespaidā. Nez kāpēc dzejoļi nesanāca, kaut arī dvēsele ilgojās pēc dažiem brīnišķīgiem atklājumiem un gaidīja jaunas tikšanās ar meiteni, kura izrādījās tāla mātes radiniece. Tikai otrajā dienā pēc vakara tikšanās ar Mirjamu Ivors uzrakstīja dažas rindas:

Kas tas bija? Vai maldi

No Mēness burvestības mirušajā pusnakts stundā?

Vai īslaicīgs atklāsmes mirklis,

Kas mums atklāj vairāk noslēpumu

Nekā senās mācības? ..

Deviņpadsmitā maija vakarā neizturēja un piezvanīja viņai, nezinot, kā viņa reaģēs uz zvanu. Tomēr meitene izskatījās normāli un ar bērnišķīgu vieglumu piedāvāja pievienoties viņas kompānijai.

Ivoram jau bija vientulības pieredze draugu kompānijā, tāpēc viņš nepiekrita uzreiz, domājot, ka, ja viņš izrādīsies neiederīgs arī Mirjamas kompānijā, tad tā jau ir diagnoze. Bet viņš neatteicās tikties atsaucoties uz to, ka nepazīst meitenes draugus.

Par laimi, viņa bailes bija veltas.

Mirjamas kompānijā bija divi puiši un trīs meitenes, kas gatavojās spēlēt tenisu Austrālijas sporta kompleksa laukumos Maalu. Ivors labi spēlēja tenisu, un viņam nebija jākaunas par savu sporta neatbilstību. Kopā ar Mirjamu viņš uzvarēja divos mačos, pēc kuriem beidzot pilnībā noskaņoja sev par labu meitenes draugus un pārstāja justies lieks.

Izspēlējušies līdz apnikumam, kompānija nomazgājās dušā, izpeldējās baseinā ar tīru jūras ūdeni un vakaru pavadīja Maalu Rok bungalo bārā okeāna krastā. Šeit apmeklētājus apkalpoja reāli cilvēki, uzstājās dzīvi mūziķi un vietējie dziedātāji, te bija skaļi un jautri. Ivors pirmo reizi mūžā pagaršoja Austrālijas virtuvi un ēda eksotiskus augļu salātus no grinadillas jeb “kaislības augļiem”, kā viņu sauca, čaiota un barbakarra. Viņam garšoja pirmais, otrais - ne īpaši; trešais - nemaz.

Tad viņi pastaigājās pa rupjām baltajām smiltīm okeāna piekrastē, lūkojoties uz no iekšienes mirdzošajiem viļņiem, dziedāja, lasīja dzeju, ar interesi skatījās uz tumsā kvēlojošu bugbrabusu plantāciju - lidojošām burbuļu sūnām, kas atvestas no vienas no Vedēja Alfa planētām. Sūnas salipa veidojot dīvainās režģotas pilīs, kas atgādināja mākslas arhitektūras struktūras, un varēja saprast tālizlūkus, kuri uzdūrušies šai dzīvības formai, uzskatīja to par saprāta darbības pēdām.

Vēlā vakarā pēc vietējā laika kompānija sadalījās pāros, un kaut kā pats par sevi gadījās, ka Ivors palika kopā ar Mirjamu. Meitene apklusa, skatoties uz izkaisītajām zvaigznēm, kas kvēloja caur reklāmas un vieglas mūzikas plūsmu plīvuru; viņi stāvēja uz klints, kas pārkārusies virs ūdens.

- Vai tu vēlētos apceļot Visumu? - atskanēja viņas klusā maigā balss.

Ivors, sajūtot elkoni, bet neuzdrošinoties apskaut, neatbildēja uzreiz, mentāli savelkot dzejas rindas, kas dzima viņa noskaņojumā:

- Apmeklēju mūsu nometnes pie citām zvaigznēm. Kopā ar savu tēvu.

- Es domāju - Lielo Visumu.

- Laiku Koku?

- Pastāv hipotēze, ka Laiku Koks Visumā nav viens. Vai tad tu neklausījies vēstures variantu kursu?

- Klausījos un dzirdēju hipotēzi.

- Tā gribētos apskatīt citu Zaru Zemes!

Ivors pasmaidīja.

- Pazīstu šo sajūtu. Droši vien par to sapņo visi, kas ir studējuši kvistoriju. Diemžēl Stumbrs ir bloķēts, un tajā nav iespējams iekļūt.

- Bet tavs tēvs tur kaut kā iekļuva? - teica meitene.

- Kā tu zini?

Viņa pārsteigta paskatījās.

- Tu taču pats teici. Jā, un pie mums atnākušais tēta kvans ieradās šeit no sava Zara caur Stumru.

- Ne obligāti, viņš varēja izmantot transgressu.

- Nē, nevarēja, transgress, ja atceries Spēļu tehnoloģiju kursu, ir sistēma kas paredzēta Tiesnešu personālam, nevis vienkāršiem cilvēkiem.

- Mans tēvs brīvi izmantoja transgressu.

- Tāpēc, ka viņš bija Spēles dalībnieks un potenciālais Spēlētājs.

- Labi, nestrīdēsimies. Nez kāpēc es esmu pārliecināts, ka transress tomēr atvērts visiem, mēs vienkārši nezinām tā izsaukuma kodu. Starp citu, lai iekļūtu Stumbrā, kuru nobloķējis bijušais tiesu Izpildītājs ...

- Vai tu zini, kas viņš bija? - meitene pārtrauca Ivoru.

- Tēvs teica, ka tas bijis Igors Maričs. Tātad, lai nokļūtu bloķētajā Stumbrā, mums ir nepieciešams drimmers.

- Tātad tavam tēvam tas ir.

- Ja manam tēvam būtu drimmers, viņš nelūgtu palīdzību. Mums jānoskaidro, pie kā tas palika uz Zemes, un jānodod tēvam.

- Bet ko, tā ir doma, - Mirjama iedegās. - Man ir aizdomas, ka tas ir pie komisāra.

- Kāpēc Polujanovs līdz šim nav palīdzējis manam tēvam?