Laiku Bende

- Dīvainā kārtā mūsu micellites nepiedalījās pēdējā Spēlē, lai gan bija atsūtījuši savus novērotājus, bet viņu kvanki gan kļuva par Spēlētāja “labo roku”. Es domāju "hronoķirurgus". Bet tuvāk pie lietas, man nav daudz brīva laika. Ejam uz manu kabinetu.

Romašins viesi aizveda uz ēkas otro stāvu, un viņi apmetās mājīga darba moduļa krēslos, kuru sienas izskatījās kā no iekšpuses kvēlojošas bišu šūnas.

- Klausos jūs, - bijušais komisārs ar caurbraucošām pelēkām acīm paskatījās uz Ždanovu.

- Redziet, es nonācu neparastā stāvoklī, - kautrīgi iesāka Ivors, - un mana māte ieteica man sazināties ar jums.

- Turpini.

Romašina acis uzzibsnīja un nodzisa, un Ivors pēkšņi sajuta atvieglojumu un pārliecību, viņa uztraukums mazinājās.

- Es un mani draugi atpūtāmies Meksikā, - viņš drosmīgi turpināja, - un nejauši es nonācu netālu no nehumanoīdu kosmosa kuģa avārijas vietas. Jūs droši vien esat dzirdējuši par to?

Romašina skatiens mainījās, kļuva ass un koncentrēts. Viņš pieliecās uz priekšu.

- Tu tur biji laikā, kad tas nokrita?

- Turklāt es sazinājos ar dzīvu nehumanoīdu. - Ivors tēlniekam īsi pastāstīja par sarunu ar milzu "ērkšķa" iemītnieku un par tikšanos ar Polujanovu un piebilda: - No tā visa es sapratu tikai vienu: manam tēvam draud briesmas! Komisārs man neko nesāka skaidrot, un mana māte zina tikai par mana tēva braucienu uz Stumbru. Varbūt jūs kaut ko zināt par šī ceļojuma mērķi un kāpēc tas ir tik konspirēts?

Romašins ar pirkstiem paberzēja zodu, noliecis galvu uz vienu pusi un kaut ko pārdomādams, pēc tam nekavējoties izgāja no kabineta. Ivors pārsteigts pavadīja viņu ar skatienu, nezinādams, kā reaģēt uz īpašnieka aiziešanu, taču tas atgriezās burtiski pusminūti vēlāk un nebija viens. Aiz viņa ienāca tāds pats garš vīrietis sudrabaini pelēkā unikā, un apstulbinātais Ivors skatījās no vienas Romašina sejas uz otru: viņi izskatījās kā brāļi! Drīzāk abiem bija viena un tā pati seja! Tikai frizūras bija atšķirīgas, un otrā viesa mati šķita tumšāki un mazāk pelēcīgi.

- Iepazīstieties, - pirmais teica Romašins, - Ivors Ždanovs, Pāvela un Jasenas dēls. Ivor, tas ir Ignats Romašins.

- Bet jūs ... - Ivors paspieda viesa sauso, spēcīgo roku. - Jūs esat  tik…

- Esmu Romašina kvanks, - Romašins otrais pasmaidīja. - Vai arī viņš - mans. Tas ir atkarīgs no tā, no kuras puses skatāties. Viesojos pie viņa otro dienu, un kārtoju dažas problēmas.

- Apsēdies, - teica pirmais Romašins, izaudzējot vēl vienu krēslu, - parunāsim bez steigas.

- Kā jūs pie mums nonācāt? - satrauktais Ivors naivi jautāja. - Vai Stumbrs ir atvēries? Viņš taču tika bloķēts.

- Stumbrs ir nobloķēts, bet daži no hronoliftiem darbojas. Tu esi kvistors un esi pētījis hronourbja vēsturi, tāpēc man nav jāsāk ar vispārzināmiem faktiem [6]. Pēc Spēles apturēšanas Stumbrs nepazuda, turpinot savienot visas Zemes dažādu Zaru pasaulēs, bet visas tā izejas nobloķēja katra Zara tiesu izpildītāji.

- Mums par to stāstīja.

- Tagad tu dzirdēsi to, kas jums netika stāstīts. Stumbrs ne tikai nepazuda, bet kļuva par neatkarīgu Laika Zaru, daudzu saprātīgu būtņu dzīvesvietu, kas tajā iekrita pēdējās spēles laikā. Turklāt viņam ir izveidojies savs saimnieks ...

- Stass! -  Ivoram izrāvās.

Romašīni uzmeta skatienu viens otram, un ar vienādiem smīniem paskatījās uz nosarkušo jaunekli.

- Pareizi domā, - Romašins pirmais teica.

- Patiešām Stass, Stumbra inks, - pamāja Romašins otrais. - Viņš ir tas, kurš tagad regulē dzīvi šajā neparastajā Zarā, veidojot vietējos būtības apjomus un savus hronoliftus, kas nav pieejami ārējai ietekmei.

- Bet kā jums izdevās iekļūt Stumbra iekšpusē, ja tas ir bloķēts, un hronolīnijas paklausa tikai Stasam?

- Izdevās, - Romašins-divi atkal pasmaidīja. - Tas ir garš stāsts. Galvenais ir tas, ka mums ir iespēja caur Stumbru apmeklēt kaimiņu Zarus. Man, tavam tēvam un vēl dažiem.

- Domāju, ka saprotu. Jūs visi pēdējā Spēlē kopā ar Stasu spēlējāt vienā pusē ...

- Un viņš palika mūsu draugs. Pareizi domā, kvistor. Tomēr atgriezīsimies pie jūsu tikšanās ar Polujanovu. Kāpēc viņš pēkšņi sāka runāt par psi skenēšanu?

- Tas mani arī pārsteidza. Galu galā es viņam pateicu visu, ko zināju ... - Ivors iekoda mēle, atcerēdamies, ka viņš Polujanovam nav teicis dažas detaļas par kontaktu ar nehumanoīdu. Viņš vainīgi paskatījās apkārt sarunu biedru uzmanīgajās sejās. - Atvainojiet, man šķiet, ka es ... sameloju. Nehumanoīds pateica dīvainu frāzi ... it kā es varētu atrast savu tēvu pēc smaržas, bet es par to neteicu Polujanovam.

Romašīni apmainījās ar ātriem skatieniem.

- Vai tu pareizi saprati kurjeru? Viņš tā arī teica: "pēc smaržas"?

Ivors paraustīja plecus.

- Kontakts bija praktiski selektīvs, nehumanoīda domas dzirdēju gandrīz kā vārdus. Viņš teica tā: "Jūs varat atrast savu tēvu pēc smaržas." Ja pieņemsim, ka ... - Ivors sastinga ar atvērtu muti, nočukstēja: - Es domāju, ka es saprotu ...

Romašini nekustējās, un viņš turpināja:

- Nehumanoīds domāja psi "smaržu", personības "smaržu"! Galu galā viņš pats mani atrada šādā veidā, apmeklējot daudzas Zemes citos Zaros.