Lampas bērni 2 grāmata Babilonas zilā Džine

-    Labi, Džidžims gārdzoši iesmējās. Mes varam viņu notvert, kad būsim apēduši šos te. Man pat tik, ja viņi skrien. Vairāk jautrības. Viņš pabakstīja Džonu jir nokaitētu pirkstu. Kāpēc tu neskrien prom? Un kāpēc nemēģini izglābties ar savu spēku? Rauj vaļā! Viņa smiekli Džonam lika domāt, ka pat tad, ja viņš gribētu lietot savu džina spēku, ar to varētu nepietikt, lai gūtu virsroku pār šiem diviem dēmoniem. Pamēģini.

-    Viņš ir pārāk slapjš un izmircis, lai ko iesāktu, Utugs teica. Hā, hā, hā.

-    Pareizi. Džidžims briesmīgi ieķiķinājās. Viņš ir pārāk slapjš. Hā, hā.

Tieši vārds "slapjš" bija tas, kas visu izšķīra. Džons paskatījās augšup debesīs vājā cerībā, ka virs abiem tuks­neša dēmoniem varētu parādīties mākonis un atvēsināt viņus ar lietus šalti. Bet, kolīdz šī doma bija ienākusi viņam prātā, tas tiešām notika. Liels mākonis parādī­jās debesīs tieši virs abiem dēmoniem, un pēc mirkļa sāka līt. Tas nebija parasts lietus, bet īsts musons, kas dažās sekundēs izmērcēja viņus līdz ādai un drīz vien lika abiem dēmoniem spiegt aiz pārsteiguma un nepa­tikas.

-   Atsauc to! Džidžims kliedza. Atsauc to!

Džons bija tik pārsteigts par dīvaino notikumu pavēr­sienu, ka uz brīdi zaudēja valodu. Atsaukt ko? viņš beidzot jautāja.

-   Tavu ūdens elementālo, protams, Utugs nobuldu­rēja. Garaiņi cēlās no viņa ķermeņa, kas jau vērtās no brūna zaļā. Lūdzu, atsauc to. Ūdens nav skāris mani gadiem ilgi. Nevaru izturēt tās sāpes. Nudien nevaru. Un, iekams Džons paspēja izrunāt vēl kādu vārdu, abi dēmoni metās bēgt. Viņiem cieši pa pēdām sekoja lielais mākonis, un musona lietus nemitējās gāzt.

Džons iesmējās un cerēja, ka ūdens elementālais se­kos viņiem vismaz pāris dienu. Un tā tas arī notika.

-    Nekad nevarēju iedomāties, ka patiešām redzēšu mākoni ar sudraba maliņu, Grounins piezīmēja. Bet tāds nu bija. No kurienes tas radās? Vai tikai tu to neuzbūri, ko?

Rakšasasa kungs, runādams no savas lampas, bija ne mazāk pārsteigts par Grouninu, bet viņš bija arī no­rūpējies, ka Aješa tagad zinās par Džona ierašanos Irākā.

-   Es neko nedarīju, Džons uzstāja. Katrā ziņā ne­izrunāju savu fokusa vārdu. Un nesajutu nekādu spēku pametam mani, kad sāka līt.

-   Lai arī kas būtu noticis, Grounins sacīja, es taču teicu, ka lietussargs varētu noderēt.

Tikmēr Džons bija uzminējis, kas notika. Viņš iz­stāstīja Rakšasasa kungam par Dibaku un ūdens elementālo, kura radīšanā toreiz Ņujorkā viņš bija ievīlis Džonu un Filipu. Droši vien tas visu laiku ir bijis kopā ar mani.

-   Tādā gadījumā, Rakšasasa kungs teica, mums ir paveicies, ka nevienam nebija ienācis prātā to elementālo atcelt. Tā arī ir pareizā rīcība sakarā ar elementālo. Un tev ir pilnīga taisnība, Džon. Tur nebūtu vajadzīga nekāda tava džina spēka lietošana, lai tiem diviem uz­sūtītu ūdens elementālo. Tev pietiktu tikai iedomāties lietu, kas līst uz šiem dēmoniem, lai tas notiktu. Tā kā šis elementālais jau eksistēja neatkarīgi no tevis, tad Aješa tam nepievērsīs uzmanību.

Džons novilka slapjās drēbes, lai tās izgrieztu. Grounins paskatījās uz to pusi, kur bija aizskrējis Dārijs. Nu labi, viņš sacīja. Iesim un sameklēsim Mihaelu Sūmaheru, lai varam turpināt ceļu. Un, Dieva dēļ, neēd vairāk tos siseņus. Nedrīkst nokaitināt vēl kādu.

14. nodaļa filipas GONTAS DIENASGRĀMATA

PIRMĀ DIENA. Nolēmu rakstīt šo dienasgrāmatu, lai man būtu kāda nodarbe, kamēr esmu cietumniece Aješas savādajā pazemes pilī…

Rakstu "pazemes", bet man ir grūti tam noticēt, ņe­mot vērā šīs celtnes izmērus vien. Tā kā debesīm ārpusē piemīt savāda īpašība, ir gandrīz neiespējami iedomāties, ka šāda māja vispār varētu eksistēt pazemē.

…Šā vai tā, ceru, ka šī dienasgrāmata palīdzēs man izsekot līdzi šeit pavadītajam laikam un kalpos kā pa­līgs, lai uzzinātu, vai es kļūstu tikpat loģiski noskaņota un cietsirdīga kā Aješa. Viņa teica, ka tā notikšot, ja palikšu šeit pietiekami ilgi. Bet, lai gan varu atteik­ties dzert Glamdžobas jaunkundzes ābolu sulu, kas pagatavota no Loģikas koka augļiem, es diez vai varu noturēties, lai neelpotu ziedu saindēto gaisu. Nez, ko darītu Džons? Katrā ziņā ne jau to, kas ir pareizi. Bet, manuprāt, kaut ko izšķirīgu. Man ir tāda sajūta, ka viņš nav tālu projām, un tas būtu gluži viņa garā, ja viņš mēģinātu mani izglābt. Ceru, ka es nekļūdos.

Pēc tam kad tikos ar Aješu Durbāras istabā, biju dus­mīga un mani pārņēma mežonīga sajūta. Es skraidīju augšup un lejup pa kāpnēm, spārdīju sienas un kliedzu pilnā balsī, bet pēc kāda laika, juzdamās bezspēcīga, at­griezos savā istabā un apsēdos, lai izlemtu savu nākamo gājienu. Tas ir pats par sevi saprotams, ka džina spēks mani ir pametis. Bet, ja šis spēks kaut kad atgriezīsies un man vēlreiz gadīsies sastapt to mazo stulbeni Aizeku Balajagu, es viņu pārvērtīšu par pīļknābi, vienu no primitīvākajiem zīdītājiem, kāds jebkad dzīvojis. Tā kā tas ir gan indīgs, jo uz pakaļkājām tam ir indīgi pieši, gan dumja izskata, tad viņam tas atbildīs lieliski.