Lampas bērni 2 grāmata Babilonas zilā Džine

-    Tā ir briesmīga grāmata! Ravioli Pusēns ierēcās. Šķiet, es nomirtu, ja man vēlreiz nāktos to lasīt. Viņš uz brīdi pievilka mani sev tuvāk, tik tuvu, ka varēju saost, kā elpa viņa mutē pārvēršas par zaļo sieru. Vai tu zini kādus labus sižetus?

-    Es esmu bērns, atbildēju. Protams, zinu. Visu manu mūžu piepilda sižeti. Atceroties, kā mamma un tētis lasīja man priekšā, klausoties grāmatu audioieskaņojumus, lasot grāmatas no mūsu vietējā grāmatu vei­kala vai bibliotēkas. Es esmu Medisona avēnijas Stāstu princese. Un Medisona avēnija, ja tu gadījumā nezini, ir pasaules stāstu stāstīšanas galvaspilsētas stāstu stās­tīšanas centrs. Ņujorka ir visi šie sižeti.

-    Nu labi, Pusēna kungs teica, pieņemdams manu netiešo izaicinājumu. Izstāsti man kādu stāstu. Un, ja tas būs labs, es tevi nenogalināšu. Ko tu saki?

-    Diezgan godīgi, es atbildēju. Vai esi ērti apsē­dies?

Šausmīgais džins, kuru man bija pieticis stulbuma atbrīvot un kurš nemaz nesēdēja, nekavējoties apsēdās uz akmens sola starp diviem lavandas krūmiem un gai­dot sakrustoja rokas.

-    Tad nu sākšu, es viņam teicu. Reiz, sensenos lai­kos, iesāku, lauzīdama galvu, lai atcerētos sižetu, kas ilgtu vairākas stundas. Galu galā vēl aizvien pastāvēja iespēja, ka, tiklīdz būšu pateikusi "un viņi visi dzīvoja laimīgi līdz mūža galam", Ravioli Pusēns to izmantos kā ieganstu, lai mani nogalinātu. Šķiet, tas varētu būt manās interesēs turpināt stāstu, cik ilgi vien iespējams, jo, manuprāt, viņš diez vai uzdrīkstētos nogalināt mani, iekams stāsts nebūs galā. Vienīgā nelaime bija tā, ka man nekad nav īpaši padevušies sacerējumi. Skolā gal­venokārt prasīja spēju sakārtot daudzus faktus, it kā fakti, nevis stāstīšanas prasme būtu vairāk no svara. Tāpēc manējais nebija gluži oriģināls sižets, bet laimīgā kārtā esmu daudz lasījusi. Tas sākās kā kaut kas vidējs starp Oliveru Tvistu un Lielajām cerībām (abi Čārlza Dinkensa romāni), bet ar dažiem īpašiem papildināju­miem, lai izpatiktu manam klausītājam, konkrēti zo­benu cīņām, kādas, manuprāt, visai bieži atgadījās Cil­vēkā ar dzelzs masku, citādi viņš žāvātos un izskatītos garlaikots. Biju cerējusi, ka pēc kāda laika Ravioli Pu­sēns aizmigs vai paziņos, ka viņam nepieciešams piecu minūšu pārtraukums, kas man varētu dot iespēju tikt projām. Bet tāda veiksme man negadījās, un pēc sešu stundu nepārtraukta stāstīšanas maratona man nācās uz brīdi apklust.

-   Ceru, ka tās nav stāsta beigas, Pusēna kungs sa­cīja, aizkaitināti raustīdams vairākas garas spalvas, kas auga uz viņa mazo roku plaukstām.

-    Man vajag padzerties, tas arī viss. Mana rīkle ir galīgi izkaltusi.

-    Labāk izkaltusi nekā pārgriezta, Pusēna kungs piebilda, sakārtodams saulesbrilles.

-    Tā gan, jā. Bet īstenībā stāsts tikai nupat ir sā­cies.

-   Pie sienas ir ūdens krāns, ko lieto dārznieks, teica Pusēna kungs, kam piemita uz nerviem krītošs para­dums lietot atvāžamo nazi, lai tīrītu savus garos nagus un ausu dobumus. No kreisās auss viņš izgreba sēra gabalu cukurgrauda lielumā, iemeta to krūmos un no­rādīja ar pirkstu man aiz muguras. Tu vari no tā pa­dzerties, ja gribi.

Tā nu es piecēlos un piegāju pie sienas, kur atradu misiņa krānu, un padzērusies ievēroju arī gandrīz ne­manāmas kāpnes, kas veda līmeni zemāk.

-   Pasteidzies, viņš ierēcās un, redzēdams mani ska­tāmies lejup, piebilda: Ja gribi zināt, kas ir tur lejā, tad tā ir Bocca Veritas, par kuru tu jautāji. Ja tu tagad stāvētu tās priekšā, tad tā tev paziņotu: ja stāsts neatsāksies desmit sekunžu laikā, tavas nākotnes izredzes ir gaužām bēdīgas.

-    Mēģini mazliet paciesties, es palūdzu, atkal ap­sēzdamās Pusēna kunga priekšā.

-   Paciesties? viņš iekliedzās. Nerunā ar mani par pacietību. Pēc desmit gadiem tajā pudelē man pacietības ir diezgan uz visiem laikiem.

Es atkal klāju vaļā savu stāstu.

Pagāja vēl astoņas stundas, un Pusēna kungs neiz­rādīja nekādas miegainuma vai noguruma pazīmes. Pa šo laiku jau biju tuvu spēku izsīkumam un sāku iepīt zobenu cīņas improvizētajā stāstījumā, lai uzturētu sevi nomodā. Džonam tādi gājieni padodas daudz labāk nekā man.

Un tieši tobrīd, kad man likās, ka tiešām vairs nespēju turpināt, dārzā parādījās Aješa, kurai uz pēdām sekoja Glamdžobas jaunkundze. Šķiet, neredzamais dārznieks bija ievērojis manas ciešanas un paziņojis Aješai, ka Ravioli Pusēns ir laukā no pudeles. Viņa izskatījās ļoti dusmīga uz mani un Pusēna kungu, kurš jau lūdzās žēlastību. Bet, kad es izstāstīju, kas bija noticis, ka biju pavadījusi visu dienu, stāstot Pusēna kungam stāstu, bai­dīdamās, ka viņš mani nogalinās, Aješa skaļi iesmējās.

-    Varbūt tā tev būs mācība nestaigāt apkārt, atbrī­vojot svešus džinus, kas ieslodzīti pudelē, lai pasargātu citus. Nejau tas, ka šis ifrīts būtu varējis tev ko nodarīt.

Sai namā esmu vienīgā, kurai piemīt džinu spēks. Viņš patlaban ir gluži bezspēcīgs. Un labi to zina.

-    Bet viņš teica, ka nogalināšot mani, es iebildu. Viņš teica, ka pārvērtīšot mani par peli un pats sevi par kaķi un ka vajāšot mani un spēlēšoties, pirms mani apēdīšot.