Lampas bērni 2 grāmata Babilonas zilā Džine

Aješa atkal iesmējās. Viņš nebūtu varējis pārvērst tevi par peli tāpat, kā to nevar Glamdžobas jaunkun­dze.

-    Nu vai zini, es noskaitos un dusmīgi paskatījos uz Ravioli Pusēnu, kas tagad bija nometies ceļos Aješas priekšā, lūgdamies žēlastību. Lūdzu, Aješa, viņš teica, noraudams saulesbrilles. Lūdzu, nesodi mani.

-    Es tevi nesodīšu, Aješa sacīja un tad norādīja uz mani. To izdarīs viņa.

Kādu brīdi lauzīju galvu, mēģinādama izdomāt sodu Pusēnām. Parasti esmu labsirdīga un citā reizē būtu teikusi viņai, lai liekas mierā. Bet kaut kas nocietinājās manī, kad es apdomāju to, ko biju izcietusi no franču džina. Varbūt arī tāpēc, ka jutos kā idiote, jo viņš mani bija piemuļķojis, likdams noticēt, ka var mani nogalināt, es tomēr kaut ko ieteicu.

-    Manuprāt, jums vajadzētu likt viņam lasīt Cilvēku dzelzs maskā, es viņai ierosināju. Skaļi. Angļu va­lodā.

-    Tad tā lai notiek, Aješa paziņoja.

Tiktāl viss bija labi. Tikai tas, kas sekoja, man sa­gādāja raizes.

-    Un, kad tu būsi beidzis to lasīt skaļi, viņa pie­bilda, tu sāksi no jauna. Un tā turpināsies. Līdz tava mūža galam.

Ravioli Pusēna izmisuma gaudas apklusa, kad viņš pēkšņi atradās pieķēdēts pie liela krēsla. Viena viņa roka bija iežņaugta dzelzs cimdā, pie kura piestiprināta liela grāmata. Un viņš nespēja noturēties un skaļi sāka lasīt:

"Kamēr visi galmā bija nodarbināti ar savām lietām, kāds vīrietis noslēpumaini iegāja mājā aiz Grēves lau­kuma. Galvenā ieeja šai namā atradās Bodojē laukumā; diezgan lielo namu ietvēra dārzi un ieskāva Senžana iela ar darbnīcām, to apjoza triju kārtu akmens siena un pasargāja no ziņkārīgiem skatieniem, trokšņa un tirgo­šanās kā iebalzamētu mūmiju triju kārtu sarkofāgs."

Aješa jau devās projām, un viņai cieši sekoja Glamdžobas jaunkundze.

-    Tas šķiet mazliet skarbi, vai jums tā neliekas? es pajautāju, steigdamās viņai pakaļ.

Aješa mani ignorēja.

-    Labi, es teicu, bet, kad es kļūšu par Zilo džini, šo sodu es atcelšu. Palaidīšu vinu vaļā. Un izdarīšu to tai pašā brīdī, kad jūs būsiet mirusi. Viņa turpināja ignorēt mani, un, juzdamās noskaitusies uz viņu, es ļauni piebildu: Spriežot pēc jūsu izskata, tam vaja­dzētu būt drīz. Tas nu galīgi nebija manā garā. Māte būtu šausmās, ja būtu dzirdējusi mani sakām to sievie­tei Aješas vecumā.

Šoreiz Aješa apstājās un uzmeta man ziņkārīgu ska­tienu. Kā tev šķiet, cik drīz tas varētu būt, mans bērns? Proti, kad es nomiršu.

Es paraustīju plecus. Nezinu. Bet domāju, ka drīz, ja reiz esat atvedusi mani šurp.

Viņa vēsi pasmaidīja. Nāc man līdzi. Tev kaut kas jāredz.

Mēs iegājām mājā un uzkāpām pulksteņtornī. Mani ieveda sarežģītā kāpņu labirintā, kur bez Aješas es ne­būtu varējusi atrast ne ieeju, ne izeju. Labirinta cen­trā Aješa man parādīja metāla kamīnu aptuveni žirafes augumā. Tam vidū kuploja aptuveni divas pēdas garš krūms, kas ziedēja dažādas krāsas ziediem no bāli violetiem līdz baltiem. Krūms izplatīja spēcīgu smaržu, kas atgādināja citrona miziņu, bet vēl neparastāk bija tas, ka gaiss ap to dega ar maigu, zilu liesmu, nenodarot augam nekādu bojājumu. Augstais metāla kamīns bija iedalīts ar regulārām atzīmēm kā lineāls, un, ciešāk ieskatoties, bija skaidrs, ka zilā liesma, kas apvija augu kā oreols, kādreiz sniegusies līdz pašai augšai.

-    Starp visām dzīvām radībām, Aješa teica, tikai Babilonas Zilajai džinei ir ļauts precīzi zināt, kad viņa mirs. Šis uguns krūms nav nekas cits kā manis pašas dvēsele, bērns. Džina uguns, kas deg tevī, man deg ār­pusē, un tā ir mana spēka, vai, pareizāk sakot, mana sarūkošā spēka mērs. Kādreiz liesma sniedzās līdz pašai augšai un dzīve šķita gandrīz nebeidzama. Tagad, kā redzi, tā tik tikko deg. Katru gadu es nāku palūkoties uz šo mazo puķīti un zinu līdz pēdējai minūtei, kad pienāks mana nāves diena. Tāpēc nerunā nevērīgi par manu nāvi, bērns. Ja tu gribi zināt, kad tas notiks, tev tikai jāatnāk šurp un jāpaskatās. Aješa pagrūda mani mazliet uz priekšu. Ej vien un paskaties.

Šausmu pārņemta, es ciešāk uzlūkoju mēru un re­dzēju, ka zilās liesmas augstums rādīja vēl tikai dažus mēnešus. Un, kamēr es skatījos, Aješa stingri turēja roku liesmā, līdzīgi kā kāds iemērc roku dīķa ūdenī karstā vasaras dienā.

-   Vai tas nesāp? es jautāju.

-    Nē, bērns. Mums ne. Lampas bērniem nesāp.

Aješa pieveda mani pie zelta vītņu kāpņu pamatnes.

Tavas džina dvēseles uguns atrodas tur augšā, Filipa. Kad būsi gatava, tu vari uzkāpt pa kāpnēm un precīzi noteikt, cik ilgi tev atlicis dzīvot.

-    Cik briesmīga doma, es teicu. Nevaru iedomāties neko ļaunāku kā zināt savas nāves bridi. Nesaprotu, kā jūs varējāt laimīgi dzīvot, ja zinājāt, kad mirsiet. Nezi­nāšana palīdz padarīt dzīvi patīkamu un bezrūpīgu.

Aješa pasmaidīja. Tā runā tavas emocijas, Filipa. Kad būsi te pabijusi ilgāk un vairāk izbaudījusi Loģikas koka smaržu un augļus, viss izskatīsies citādi. Tu sāksi aptvert, ka īstenībā tam ir daudz priekšrocību precīzi zināt, cik ilgi atlicis dzīvot.

Nobijusies aizskrēju atpakaļ uz savu istabu, kur pēc brīža apsēdos un ierakstīju vēl dažas rindas šai dienas­grāmatā.