Lampas bērni 2 grāmata Babilonas zilā Džine

-    Paņem līdzi Alanu un Nīlu, protams, Grounins turpināja. Bet negaidi mani un Rakšasasa kungu. Ja ārpusē stāv tas sargs, tev var gadīties tikai viena izdevība iekļūt slepenajā ieejā. Un to nedrīkst palaist garām.

-     Grounina kungam taisnība, Džon, Rakšasasa kungs ierunājās. Protams, tā varētu būt vienīgā iz­devība.

-   Turklāt, vīrietis ar vienu roku tev tikai traucētu, Grounins varonīgi piebilda, jo viņam gaužām nepatika doma pamest Džonu. Klausies, vīrietis ar vienu roku tevi vienīgi kavētu, puis. Mana palīdzība tev nemaz nav vajadzīga. Spriežot pēc tā, ko līdz šim esmu redzējis, tev piemīt vairāk drosmes nekā vairumam cilvēku, kas par tevi divreiz vecāki un lielāki. Ja kāds var izglābt tavu māsu, tad tas esi tu, Džon.

Grounina kungs piekļāva Džonu sev pie vēdera un tad notrausa asaru. Labu veiksmi, dēls, viņš teica. Un steidzies atpakaļ. Mēs tevi gaidīsim kopā ar Dāriju Kebabilonas restorānā. Vai ne, Rakšasasa kungs?

-    Noteikti gaidīsim, vecais džins piebalsoja.

-    Bet ko jūs teiksiet leitnantei Sančesai, kad viņa atklās, ka esmu no bāzes pazudis?

-    Es viņai pateikšu, ka tu, iespējams, karstuma dēļ esi rīkojies mazliet neapdomīgi un kaut kur tepat aiz­klīdis, bet es palikšu tuvumā, līdz tu atkal uzradīsies. Ceru, ka mums klāsies labi kopā ar Lamūra kundzi Kebabilonas restorānā.

-   Aiziet, Rakšasasa kungs, viņš teica, paņemdams lampu ar veco džinu. Sāksim savu izrādi. Tas nekam neder, ja karavīriem liek gaidīt.

Kareivis aizveda viņus uz pulcēšanās telti, kur bija jānotiek priekšnesumam, bet pusceļā uz turieni abi suņi un Džons ar mazu mugursomu plecos, kurā atradās Hno grāmata, ķelle, kabatas lukturītis, pudele ūdens un dažas Hershey šokolādes tāfelītes, ko viņam bija iedevusi leitnante Sančesa, no viņiem nemanīti aizmuka.

Izskatās, ka nu mēs esam trijatā, Džons teica, kad viņi gāja gar dušu telti.

Dušu telts pieslējās vareniem pamatiem, uz kuriem balstījās Samaras tornis. Teltī atradās vairākas kopējās tualetes, dušas, izlietņu rinda un vairāki grozi, pilni ar netīru veļu. Grīdu veidoja dēļu režģis, lai kareivju slapjās pēdas negrimtu smiltīs. Izskatījās ļoti primitīvi, toties visai funkcionāli.

Džons izbāza galvu un plecus caur telts pārloku aiz ve­ļas groziem un paspīdināja lukturīti gar torņa pamatni. Maza lauvas galva, kas bija iekalta sienā, iezīmēja šo vietu tieši tā, kā Eno bija aprakstījis. Te tā ir, viņš teica suņiem. Mēs atrodamies tieši virs slepenās ieejas Iravotumā.

Viņš pabīdīja sāņus veļas grozu, pacēla vienu no dē­ļiem un uzdūrās noblietētai smilšu grīdai. Viņiem būs jārok, un uzreiz bija skaidrs, ka mazā ķelle, ko Džons bija paņēmis līdzi, diezin vai līdzēs šai darbā. Laimīgā kārtā kāds kareivis uz pakaramā bija atstājis somu, pie kuras bija piestiprināta salokāmā ierakumu lāpsta. Džons paņēma lāpstu un sagatavojās rakšanai. Viņš jau varēja dzirdēt, kā Grounins iesilda publiku ar dažiem briesmīgiem jokiem, kuriem, Džonam par pārstei­gumu, bija necerēti panākumi. Bet Džons bija tik tikko ieskrambājis smilšu virsmu, kad, dzirdot kādu ienākam teltī, viņam un suņiem nācās paslēpties vienā no veļas groziem.

Džons klausījās, kā pusducis kareivju ienāca dušu telpā, noņēma apbruņojumu, novilka formas tērpus un tad līksmoja zem karstā ūdens strūklas. Arī Džonam duša būtu lieti noderējusi. Sasvīdušais krekls lipa pie miesas, un viņš pukojās, ka nebija iedomājies paņemt vēl vienu, pirms doties glābšanas misijā.

Beidzot pēdējais no kareivjiem bija pametis dušas telti un Džons atviegloti uzelpoja. Aiziet! viņš teica suņiem, nogrūdis groza vāku. Sameklēsim ieeju.

Paņēmis ierakumu lāpstu, Džons sāk rakt, kaut gan vēl aizvien bija grūti noticēt tam, ko Eno bija rakstījis: smiltis slēpa lauvas izskata rokturi, to viņam vajadzēja tikai satvert un pēc tam izrunāt slepeno vārdu, kas at­vērs durvis. Ja tas, ko Eno rakstīja, bija taisnība, viņa problēmas tikai tad sāktos. Augstais priesteris bija ap­rakstījis "septiņus sargus", un sešiem no tiem Džonam vajadzēs "pakļauties bez ierunām". Satraucošākā bija Eno stingri noteiktā instrukcija, ka "traucētājam bez iebildumiem jānogalina septītais sargs vai arī jāsamie­rinās ar pilnīgu savu ezoterisko centienu izjukšanu", ar to Eno laikam domāja, ka tad iekļūt Iravotumā ne­izdosies.

Džons uz brīdi pārtrauca rakšanu, lai atpūstos un brīdi ieklausītos, kā Grounins turpināja savu uzstāša­nos. Šķita, ka kareivjiem viņš patīk, un tie aizrautīgi aplaudēja, tikmēr viņš izpildīja vēl vienu vēderrunāšanas numuru deklamēja dzejoli un pēc tam pats izdzēra alus pudeli.

Džons turpināja rakt, lai arī viņam sāka trūkt paļā­vības visam pasākumam. Slepenie ieejas vārdi izskatījās tā, it kā tie iederētos kādā banālā, vecā pasakā. Vai tā, it kā Makrībijs būtu apvedis viņus ap stūri. Tieši tobrīd, kad viņam šī doma ienāca prātā, lāpsta atsitās pret kaut ko metālisku, un, iegrūdis roku smiltīs, Džons pacēla smagu misiņa gredzenu, kas bija lauvas galvas formā. Rokturis bija piestiprināts pie ķēdes, kas pazuda smiltīs zem viņa.