Lampas bērni 2 grāmata Babilonas zilā Džine

Tuvojoties vīram, Džons sajuta smagu roku sev uz pleca, kas piespieda viņu nomesties ceļos. Zēns norija siekalas, kad klusējošais vīrs soli atkāpās un pacēla zo­benu. Asmens mirdzēja dīvainajā pazemes gaismā, un Džons juta to maigi pieskārāmies kaklam pie pakauša, kamēr zobena turētājs gatavojās cirst. Kā gan viņš tam varēja padoties? Visi instinkti brēktin brēca, ka tad, ja viņš paliks uz ceļiem, viņam noteikti nocirtīs galvu. Kā gan viņam varēja būt izdevīgi pakļauties šim pārbau­dījumam, ja tas beidzas ar nāvi? Ko tad, ja Makrībijs tulkojot bija kļūdījies? Ja nu Eno īstenībā bija rakstījis, ka viņam nevajadzētu pakļauties šim sargam, un Makrī­bijs šo izšķirīgo vārdu bija izlaidis?

Alans un Nīls ierūcās, kad vīra muskuļotā roka pa­cēla zobenu virs pleca. Džons lika tiem palikt uz vietas un aizvēra acis. Sargi zobus, sargi smaganas, viņš murmināja lakotu valodā, kad vīrietis atvēzēja zobenu virs Džona galvas. Sargi kaklu, jo te tas nāk!

16. nodaļa viŅpus LABА UN LAUNА

Ikviens džins zina, ka nekas nenotiek tīras nejaušības dēļ. Kad tika radīts Visums, cilvēkiem tika dota valdī­šana pār zemi, eņģeļiem pār debesīm un džiniem pār veiksmi, kas ir divu iepriekšējo mijiedarbība. Daudzas no nejaušību spēlēm, kas patīk laicīgiem visā pasaulē, cilvēces vispārējām mocībām izgudroja tādi ļaunie džini kā ifriti, tāpat arī tādēļ, lai aiztaupītu pūles lietot savu spēku, jo ifrīti ir ļoti slinka džinu cilts. Bet daži labie džini veltīja savu dzīvi, lai cīnītos pret slikto veiksmi, ko radīja azartspēles. Viena no šīm labajām džinēm, kle­jojošā džine Edvidžesa, bija centusies izputināt daudzos kazino, izgudrojot azartspēļu sistēmas, lai veicinātu iespējas un vinnētu atkal un atkal. Labajiem džiniem ir aizliegts pelnīt naudu no azartspēlēm, tāpēc Edvidžesai diemžēl nācās savas sistēmas atdot par velti. Un, tā kā ļoti maz cilvēku bija gatavi riskēt ar naudu, izmantojot sistēmu, ko viņi bija ieguvuši tāpat vien, tikai retais jebkad vinnēja tik daudz, cik būtu varējis.

Nimrods atrada Edvidžesu stāvam uz Montekarlo skaistā Belle йpoque kazino kāpnēm. Viņa bija ekscen­triska izskata un maiga rakstura sieviete mazliet pāri pusmūžam gluži kā mīļa tante, un Nimrods bija izaudzis, vienmēr saukdams viņu par Edvidžesas tanti, lai gan īstenībā viņa nemaz nebija radiniece. Viņai mu­gurā bija neizteiksmīga piegriezuma puķaina kleita. Edvidžesa, kā parasti, izskatījās nevīžīga, taču tas diez ko nelīdzēja, lai vairotu laicīgo paļāvību kādai no viņas azartspēļu sistēmām. Bet aiz šīs ekscentriskās nevērī­bas slēpās neparasts matemātisks prāts. Viņa nevarētu precīzi nosaukt policistam savu adresi vai telefona nu­muru, bet, ja kāds lūgtu viņai atrisināt Fermā teorēmu, viņa to izdarītu, vienlaikus cepot biskvītkūku.

-    Nimrod! patīkami pārsteigta, viņa iesaucās.

-    Sveika, tante, Nimrods teica, viņu mīļi apskau­dams. Viņš paskatījās tai pār plecu uz dažām brošū­rām, ko Edvidžesa turēja rokā. Vai drīkstu? Viņa pasniedza Nimrodam vienu brošūru, kuru viņš atvēra un skaļi nolasīja titullapu:

"Vienkārša sistēma, lai uzveiktu iespējas kaitīgajā ruletes spēlē. Pareiza tās lietošana apzinīgam spēlētājam ļaus ātri tikt pie bagātības. Piezīme: vajadzīgas nelielas zināšanas par varbūtības teoriju, Ņūtona mehāniku un gaisa kondicionēšanu."

-    Es to saucu par triju minūšu sistēmu, Edvidžesa paskaidroja. To lietojot, laicīgais varētu pārvērst piec­simt dolārus divdesmit trijos miljonos dolāru tikai ar trim ruletes rata pagriezieniem.

-  Vai tas nemudinās laicīgos pievērsties azartspēlēm? Nimrods jautāja.

-   Tikai īslaicīgi. Ja pietiekami daudz laicīgo pieņems manu sistēmu, tad kazino sāks zaudēt. Un beidzot iz­kritīs no darījumu aprites. Esmu izskaitļojusi, ka man vajadzīgi tikai seši cilvēki, lai, lietojot sistēmu, vin­nētu un tā kļūtu statistiski nozīmīga. Viņa nopūtās.

Skumji, bet vienkāršu metodi nav viegli piedāvāt. Laicīgie gluži vienkārši neuzticas kam tādam, ko var dabūt par brīvu.

Viņi aizgāja uz netālo Cafй de Paris, kur Nimrods pasūtīja kafiju un desertu.

-    Kas tevi atvedis uz Montekarlo? Edvidžesa jau­tāja. Vai atvaļinājums?

-    Diemžēl ne, viņš atbildēja. Nē, es šeit esmu džinu darīšanās. Saproti, Aješa ir nolaupījusi manu mā­sasmeitu Filipu, šķiet, ar nodomu padarīt viņu par nā­kamo Babilonas Zilo džini.

-    Filipu? Edvidžesa pārjautāja. Jā, es varu sa­prast, kāpēc Aješa izvēlējusies viņu. Meitene ir burvīga, saprātīga, labi spēlē džinverso. Likās, ka viņai ir ļoti pamatīga izpratne par matemātikas principiem, kas ir pamatā spēlei, kurā izmanto septiņus astoņskaldņu astaragali. Bet viņa vēl ir bērns un pārāk jauna, lai kļūtu par nākamo Zilo džini. Viņa ir pelnījusi redzēt kaut ko no dzīves, iekams viņai tiktu uzkrauta tāda atbildība. Nē, tai vajadzētu būt kādai, kas kaut ko re­dzējusi no dzīves. Tāda kā briesmīgā de Gullu sieviete. Manuprāt, viņa izmisīgi cenšas būt nākamā Zilā džine. Katrā ziņā viņa gadiem ilgi visiem ir stāstījusi, ka dabūs šo darbu.