Lampas bērni 2 grāmata Babilonas zilā Džine

-    Te nu tā, manuprāt, ir, viņš teica un izrunāja slepenos vārdus "Simsim, atveries!", kaut gan īpaši ne­loloja cerības, ka tie iedarbosies.

Nekas īpašs nenotika, vienīgi atlikušās smiltis iebruka bedrē un pazuda tumsā. Nebūdams pārliecināts, vai tas ir slepeno vārdu rezultāts, Džons paspīdināja lukturīti bedrē un, ieraudzījis lejā apaļas lūkas durvis, nolēca ūz tām.

-   Te tiešām ir durvis, viņš paziņoja Alanam un Nī­lam, kas, skatīdamies lejup, palika ejas augšpusē. Džons nostājās ar kājām katrā pusē durvīm, saņēma lauvas rokturi un pavilka ķēdi. Lūkas durvis, vecas un sarū­sējušas, pacēlās par dažām collām, bet pagāja vēl kā­das desmit minūtes, līdz viņam izdevās tās atvērt līdz galam.

Atslējis durvis pret ejas sienu, Džons pacēla lukturīti un paspīdināja uz sena izskata akmens tuneli, kaut arī tagad tas vairs nebija vajadzīgs, jo, kamēr viņš skatījās, tunelis kaut kādā veidā iegaismojās, it kā būtu saistīts ar durvju atvēršanu. Šķiet, ka to droši vien izdarījis skābeklis, kas ir gaisā, viņš nosprieda.

Atgriezies ejas augšpusē, viņš mudināja abus suņus lēkt lejā un uzvilka dēli, lai nosegtu bedri, ja kareivji atrastu eju un nolemtu paši to izpētīt. Vismazāk Džons gribēja, ka viņam sekotu kareivju grupa. Tad viņš pa­ķēra savu mugursomu un iekāpa pa lūkas durvīm. Saju­tis klaustrofobijas pazīmes, Džons ieņēma ogles tableti, un visi trīs devās lejup pa mazliet ieslīpo spirālveida taku. Viņš drīz vien secināja, ka tā bija veidota līdzīgi Samaras tornim virszemē, un ievēroja, ka pazemes daļa, līdzīgi aisbergam, ir daudz lielāka nekā virszemes. Viņš lauzīja galvu, vai kādreiz viss tornis varētu būt atra­dies virszemē. Tādā gadījumā likās gluži iespējams, ka tornis būtu slējies tikpat augstu kā daudzi no Ņujorkas debesskrāpjiem. Pie tuneļa sienām rindā bija piestipri­nātas lāpas, kas dega ar vienmērīgu, bet dīvainu, violetu gaismu.

-   Nez, kas tās uztur aizdegtas? viņš skaļā balsī prā­toja.

Viņu uzreiz pārņēma ārkārtīgi dīvaina sajūta: viņš runāja valodā, kuru nezināja. Zēns apzinājās, ko saka, vienīgi tai brīdī, kad vārdi pameta viņa lūpas, tie vi­ņam bija sveši. Un ne tikai viņam. Ne Alans, ne Nīls nesaprata, ko viņš saka, to viņš atskārta, kad Nīls uz takas ar ķepu uzvilka jautājuma zīmi, bet Alans izmisīgi iesmilkstējās.

-    Tas ir ļoti dīvaini, Džons teica, bet izskanot šie vārdi izklausījās pilnīgi citādi. Un pagāja kāds laiks, iekams viņš apjēdza, ka piedzīvo to, ko Eno bija ap­rakstījis kā "Bābeles efektu" no stāsta Pirmajā Mozus grāmatā, cilvēki pēkšņi pārstājuši saprast cits cita teikto un sākuši runāt dažādās valodās.

-    Neraizējieties, viņš mēģināja paskaidrot suņiem. Bellili tīstokļos Eno raksta, ka tā var notikt. Tam ir kaut kāds sakars ar to, ka šī ir oriģinālā Bābeles torņa atrašanās vieta. Diemžēl nedz Nīlam, nedz Alanam nebija ne jausmas, ko viņš saka. Un pagāja vairākas minūtes, iekams Džonam atausa gaisma, ka viņš runā Ziemeļamerikas indiāņu cilts lakotu valodā, kas labāk zināma kā siu. Viņš to atcerējās, jo nesen bija skatījies televīzijas raidījumu, kurā kāda veca lakotu cilts sie­viete šo valodu mācīja dažiem kinoaktieriem. Šī sajūta nebija nepatīkama, un Džons sev atgādināja, ka, pēc Eno rakstītā, Bābeles efekts bijis tikai īslaicīgs.

Bet mazliet tālāk uz priekšu pa spirālveida taku viņš un suņi sastapa kaut ko ne visai patīkamu. Tas bija liels vīrietis ar kailu ķermeņa augšdaļu, zīda biksēm kājās un zobenu rokā. Pat ar Alanu un Nīlu kā sargiem bija skaidri redzams, ka nav iespējams tikt šim vīram garām tā, lai vismaz viens no viņiem netiktu nogalināts vai nopietni ievainots.

Paklau, Džons sacīja, te ir kāda kļūme. Es esmu draugs. Tik tiešām. Mans vārds ir Džons. Kas esi tu? Tikai siu valodā tas izklausījās kā "Hoka hei. Vonunicun. Mijelo ka kola. Zunta. Mikadže Džon. Nituve he?"

Vīrietis ar zobenu uzsmaidīja Džonam diezgan drau­doši, kā viņam šķita, kaut gan bija skaidri redzams, ka viņš nesaprata ne vārda no tā, kas tika teikts. Džons ātri ieskatījās Augstā priestera Eno grāmatā, meklējot padomu, ko darīt tālāk, ja nu viņš kaut ko būtu palai­dis garām. Bet Makrībija tulkojums bija nepārprotams: "Dzīve mums māca, ka vienīgi tas, kurš ir patiesi apņē­mīgs, gūs panākumus. Lai prasītu, tev vispirms jābūt pazemīgam. Tāpēc tev jāpakļaujas sešiem no septiņiem sargiem bez iebildumiem, vai arī tava misija būs galā uz visiem laikiem. Sešas reizes tev jāpiekāpjas tam, ko sastapsi, lai cik šausmīgs vai iznīcinošs tas būtu."

Eno nemaz nebija pārspīlējis. Vīrs ar zobenu patie­šām izskatījās iznīcinošs un šausmīgs. Pat tad, ja Džons būtu gribējis viņam pretoties, viņš neredzēja iespēju, kā to darīt. Labi, viņš teica. Iesim. Tas skanēja kā "Hin, hopp". Džons paklanījās un tad lēni gāja pretī vīrietim ar zobenu, vēl vairākas reizes paklanīdamies un atkartodams "kolapi", kas lakotu valodā nozīmē "draugi".