Lampas bērni 2 grāmata Babilonas zilā Džine

Pēc dažiem ilgiem mirkļiem Džons atvēra vienu aci, tad otru, aplika rokas ap kaklu, norija siekalas un, at­vieglots, ka galva vēl aizvien izrādījās uz pleciem, lēni paskatījās apkārt. Vīrietis ar zobenu bija prom. Lai gan Džons bija jutis kaut ko pieskārāmies kaklam, tas no­teikti nebija zobens. Vai tomēr bija? Paberzējis kaklu zem pakauša, kur uz brīdi bija pieskāries asmens, viņš uz rādītājpirksta atklāja asiņu traipu. Viņš norija sie­kalas un nokremšļojās, it kā gribētu pārbaudīt, vai ar kaklu viss kārtībā, tad papurināja galvu un uzrunāja Alanu un Nīlu, kas joprojām gulēja zemē, ar ķepām aiz seguši acis.

-    Ei, puiši! Viņš bija priecīgs atklāt, ka atkal runā angliski. Viss kārtībā. Vīrs ar zobenu ir prom. Un man vēl aizvien ir galva.

Abi suņi pielēca kājās un skriešus metās nolaizīt vi­ņam seju un rokas.

-    Manuprāt, tas izskatījās daudz briesmīgāk, nekā izjutu, viņš teica, ņurcīdams suņiem ausis. Kaut gan sajūta bija pavisam īsta, ticiet man. Savādi, bet joprojām varu atcerēties sajūtu, kad zobens pieskārās manam kaklam. Viņš nodrebinājās un pasmaidīja. Gluži kā bārdas nazis frizētavā.

Alans ierējās un pieskrēja klāt kādam priekšmetam zemē. Tas bija zobens.

Paceļot to un ar īkšķi aptaustot asmeni, Džonam ne­radās šaubu, vai zobens ir īsts, tas bija ass. Viņš vai­rākas reizes pacēla to gaisā, nebūdams drošs, vai pie­dzīvotais ir vai nav bijusi ilūzija. Vai seši pārējie sargi, kas viņu gaidīja priekšā, būs vēl reālāki par šo? Katram gadījumam viņš nolēma paņemt zobenu līdzi.

Viņi turpināja iet uz leju pa spirālveida taku, bet nebija gājuši ilgāk par piecām vai desmit minūtēm, kad sastapa arābu ulānu zirga mugurā, kas bija ģērbies vis­caur melnā ar pieskaņotu galvassegu. Zirgs, arī melns, satraukti mīņājās zem jātnieka, kurš pastiepa šķēpu Džonam. Zēns pieskārās smailei un atklāja, ka, tāpat kā zobens, tas bija gluži reāls.

-    Atkailini krūtis, jātnieks teica arābiski, kas lai­mīgā kārtā tagad bija valoda, ko Džons varēja saprast. Par spīti tam, viņš bija ne mazāk satraukts, ļaujoties jātnieka šķēpa smailei kā bendes zobenam. Viņš pat nedomāja, ka varētu sākt cīņu. Zēns ar zobenu nebija nekāds pretinieks jātniekam ar šķēpu.

Džons darīja, kā pavēlēts, lūgdamies, kaut šķēpa dū­riens nebūtu nāvējošāks par zobenu. Atpogājis kreklu, viņš atsedza krūtis un vēroja, kā jātnieks aizauļoja da­žus jardus pa taku un tad pagrieza apkārt zirgu. Nā­kamajā sekundē jātnieks izstiepa šķēpu pret Džonu un metās uzbrukumā.

-    Palieciet, kur esat, puiši! Džons uzkliedza un, murminādams klusu lūgšanu, aizvēra acis.

Šoreiz zēns pat juta zemi nodrebam zem kājām un ar nāsīm uztvēra spēcīgu zirga smaku, līdz, mazliet pa­vēris acis, atklāja, ka viņu apņem putekļu mākonis, ko bija sacēluši melnā ērzeļa pakavi, bet viņš joprojām ir dzīvs, un jātnieks nekur nav redzams.

Alans aiz atvieglojuma skaļi nopūtās un, aizrijies ar putekļiem, noklepojās. Nīls nopurināja galvu un tad paguris apgūlās, vērodams, kā viņa jaunais saimnieks pārbauda savas krūtis un tad aizpogā kreklu.

-    Pēc Eno rakstītā, Džons sacīja, aiz bailēm dre­bēdams, vēl ir četri sargi, kuriem man jāpakļaujas, pirms nogalināšu piekto. Es tikai ceru, ka tas būs tas pats idiots, kas izdomāja šos stulbos pārbaudījumus. Esmu kā nervu kamols. Viņš pievilka Alana galvu cieši pie krūtīm. Paklausies, kā sitas mana sirds, nervozi iesmējies, viņš teica. Tā jūtas kā mazs putniņš, kas grib izkļūt no būra. Liekas, šodienas beigās mēs zinā­sim, vai mana sirds ir vai nav vesela. Varbūt to ir vērts noskaidrot.

Džons varonīgi devās tālāk lejup pa spirālveida taku, un drīz vien viņam nācās pakļauties strēlniekam, kas izšāva bultu, kura viņam netrāpīja, un tad milzīgam cīkstonim, kas pacēla un sažmiedza viņu, nenodarot neko sliktu. Līdz piektajam pārbaudījumam, kad Džo­nam vajadzēja iebāzt galvu lauvam rīklē, šie pazemes sargi jau sāka kaitināt.

-   Manuprāt, jau pēc pirmajiem trim viss ir skaidrs, viņš teica, iedams cauri liesmai, ko izpūta ugunsspļāvējs pūķis, ka nekas liels nenotiks. Es domāju, ar trim būtu pieticis.

Pēc sestā no septiņiem pārbaudījumiem Džons bija emocionāli iztukšots un diez vai spējīgs nogalināt pat siseni, kur nu vēl to, kas viņu gaidīja aiz takas nākamā pagrieziena. Viņš mēģināja uzmundrināt sevi, lai stātos pretī pēdējam no septiņiem sargiem. Man šķiet, ka neviens pa īstam nebūs jānogalina, viņš teica Alanam un Nīlam. Arī es taču paliku dzīvs. Kā jūs domājat?

Abi suņi sparīgi ierējās, bet klusībā cerēja: ja Džonam tiešām būs jānogalina, tad tā varētu būt īsta govs, un viņi tiktu pie svaigas gaļas. Jo, tā kā abi bija suņi, tos nemocīja saimnieka sirdsapziņas pārmetumi par citas dzīvas būtnes nogalināšanu vismaz tādas, kas nebija kukainis.

Bet nekas nebūtu varējis sagatavot Džonu tam, ko viņš sastapa aiz spirālveida takas nākamā pagrieziena. Jo tur, ģērbies savā iemīļotajā Badoglio firmas uzvalkā ar gaišām svītriņām, ar savām labākajām Cascio Ferro kurpēm kājās viņam mugurā pat bija krekls, ko Džons un Filipa viņam bija dāvinājuši uz Ziemassvētkiem, stāvēja Džona tēvs.