Lampas bērni 2 grāmata Babilonas zilā Džine

Nīls atkal ierējās un iebrida ūdenī, taču, skaļi iesmilk­stējies, metās krastā, jo, kā Džons atklāja, ezera ūdens bija karsts. Tas izskaidro šos mākoņus, viņš teica.

-   Tie ir tvaika mākoni. Viņš nolaizīja pirkstu, ko bija iemērcis ūdenī. Citādi tas visādā ziņā ir dzerams. Zēl, ka nepaņēmām līdzi šķīstošo kafiju. Tiešām, tas ir pie­tiekami karsts.

Nepagāja ilgs laiks, līdz Džons priekšmetu uz ūdens spēja sazīmēt kā cilvēka augumu, kas izslējies stāvēja lāivas pakaļgalā un īrās uz viņu pusi ar vienu garu airi kā Venēcijas gondoljers. Bet tikai tad, kad laiva beidzot atdūrās pret krastu, viņš aptvēra, ka tas ir tikai cilvēka veidols, jo laivinieks bija automāts, it kā no misiņa vei­dots robots.

Sveicināti, Džons nervozi teica. Sakiet, vai jūs varētu pārcelt mūs pāri jūrai uz Babilonas Zilās džines pili? Viņš pasniedza divas divdesmit piecu centu mo­nētas, kas diez vai šķita atbilstošas. Laivinieks klusējot paņēma monētas savā misiņa rokā un tad norādīja uz sēdvietām laivas priekšgalā. Visi trīs ātri iekāpa laivā.

Ar pārcilvēcisku spēku garais misiņa airētājs atgrūda laivu no krasta, un pēc brīža viņi traucās pa karsto ūdeni ar ātrumu, kas liktos neiespējams, ja vien neairētu dīvainais metāla vīrs. Drīz vien krasts viņiem aiz muguras bija pazudis.

Džons pieklaudzināja pie laivas ozolkoka malām.

-   Ceru, ka viss būs kārtībā, viņš teica. Negribētu, ka mums būtu jāglābjas peldus. Piecas minūtes šai ūdenī, un es izskatītos kā vārīts vēzis. Viņš vairāk bija uz­traucies par suņiem nekā par sevi. Zēnam likās, ka vi­ņam kā džinam karstais ūdens nebūtu īpaši kaitējis, bet par suņiem viņš nebija tik drošs.

Pagāja stunda, tad vēl viena, un pēc kāda laika Džons aizmiga un sapnī redzēja ko patīkamu. Tas uzreiz tika aizmirsts, kad viņš atkal atvēra acis un pamanīja, ka tālumā var saskatīt krastu ar kokiem. Alans un Nīls laivā nepacietīgi mīņājās, jo viņi vēlējās darīt to, ko dara suņi pēc ceļojuma, kad atrod piemērotu koku.

Džons paskatījās uz laivinieku un, pieklājīgi palocījis galvu, sacīja: Tas ir ļoti laipni no jūsu puses. Tiešām nezinu, kā mēs citādi būtu tikuši galā.

Laivinieks neko neatbildēja.

Ja tas nav nepiedienīgs jautājums, Džons neat­laidās, mēģinot iesaistīt misiņa laivinieku sarunā. Re­dziet, pasauli veido vislielākā dažādība, vai ne? Bet kā­pēc viņi jūs izgatavoja tieši no misiņa?

Laivinieks nevarēja runāt. Tik daudz bija skaidrs. Bet, tā kā tas varēja airēt, tad varēja arī norādīt. Lai­vinieks uz brīdi pārstāja airēt un, atbildot uz Džona jautājumu, ar garu misiņa pirkstu norādīja uz debesīm virs viņiem un atkal sāka airēt. Džons pieklājīgi pamāja ar galvu, un pagāja vairākas sekundes, iekams viņš sa­prata, kāda īsti nozīme bija airētāja žestam. Jo vienīgi no misiņa izgatavots airētājs jebkad varētu pārdzīvot to, kas notika pēc tam.

18. nodaļa filipas GONTAS DIENASGRĀMATA (TURPINĀJUMS)

DABISKI, ka esmu noslēpusi šo dienasgrāmatu, lai to neatrastu Glamdžobas jaunkundze, Aješa vai kāds no viņas neredzamajiem kalpotājiem. Jo, manuprāt, viņi to paņemtu un iznīcinātu kaut vai tāpēc, ka tā ne vien palīdz man noteikt, cik ilgi te esmu bijusi, bet arī ļauj pārdomāt šo to, ko esmu sacījusi un darījusi, un ap­jaust pārmaiņas sevī. Tās pārmaiņas, kuras aprakstīja Aješa un kuras veicina šejienes gaiss un ūdens, kaut gan neesmu dzērusi Glamdžobas jaunkundzes ābolu sulu. Pārmaiņas, kuras rada Loģikas koka tuvums.

Es esmu redzējusi šo koku, un neko glīts tas nav. Tas aug īpašā istabā pilī un izskatās vairāk pēc veca ozola nekā pēc ābeles, lai gan tajā ir āboli. Bet nevar būt ne­kādu šaubu, ka tas kaut kādā veidā mani ietekmē. Kā gan citādi var izskaidrot to, ko brokastu laikā pateicu Glamdžobas jaunkundzei?

Viņai bija aizmiglots skatiens, un viņa sentimentāli runāja par to, ko vēlēsies pirms atgriešanās Grīnvilā Ziemeļkarolīnā (laikam pēc tam, kad Aješa būs devusies uz lielo lampu debesīs). To visu ļoti labi varēja pare­dzēt iepriekš. Lai vai kā, bet es visu noklausījos un tad ieurbos viņā ar savu visļaunāko skatienu un pateicu, ka tad, kad "vecā sikspārne" būs mirusi, es ieradīšos Glamdžobas jaunkundzei pakaļ un uzlikšu viņai elementālo.

-   Uguns elementālo, es ļauni teicu. Patiesi pretīgu un mānīgu, kas jums paliks uz visiem laikiem.

Bija vēl vairāk, daudz vairāk. Bet man kauns pie­rakstīt tos riebīgos vārdus, ko teicu nabaga Glamdžo­bas jaunkundzei, kura aizgāja no brokastu galda asa­rās. Aješa šķita pilnīgi vienaldzīga pret to, ko es biju teikusi viņas kalponei un pavadonei. To laikam sagaida no kāda, kas ir ārpus labā un ļaunā. Bet tas mudināja pateikt viņai, ka, manuprāt, es kļūstu nevis par loģisku, bet gan par visnotaļ nejauku personu.

-   Sākumā tas ir pilnīgi normāli, viņa atteica. Lo­ģika var būt prasīgs skolotājs, Filipa. Kamēr tu iemā­cīsies to pielāgot, tavs prāts mudinās fakta loģiku pār­vērst kādā galējā rīcībā. Reizēm tas var būt ļoti nepa­tīkami. Glamdžobas jaunkundzi tu uztver kā vienu no šķēršļiem ceļā, lai tiktu prom no šejienes, tāpēc gribētu to novākt.