Lampas bērni 2 grāmata Babilonas zilā Džine

Lai cik liela taisnība būtu tam, ko Aješa teica, nav šaubu, ka esmu sākusi kļūt par tikpat cietsirdīgu per­sonu kā viņa. Un tas manī vieš šausmas. Bet ko es varu darīt?

TREŠĀ DIENA. Īstenībā nemaz neesmu īsti droša, cik ilgi šeit jau esmu, jo dienasgaisma valda ļoti ilgi un tumsas gandrīz vispār nav. Var gadīties, ka arī laiks šeit rit lēnāk, kā mēdz notikt, kad veic transubstanciāciju un ievieto sevi pudelē vai lampā. Iespējams, līdzīgā veidā Gaisa pils un Iravotuma eksistē ārpus normāla laika un trīsdimensiju telpas. Eno grāmatā par to gan nekā nav, bet viņš to rakstīja pirms vairākiem tūksto­šiem gadu. Neliekas ticami, ka senais Bellili Augstais priesteris būtu zinājis kaut ko par relativitāti un as­trofiziku.

Lai vai kā, pēdējā laikā divas reizes esmu aizgājusi gulēt, kad ārā ir gaišs, un pamodusies secinājusi, ka nekas nav mainījies. Apjautājos par to Glamdžobas jaunkundzei, bet pēc tā, ko vakar viņai pateicu, viņa ar mani vairs nerunā. Protams, nevarēju novaldīties, lai nepateiktu ko citu, lai sāpinātu nabaga sievieti. Un dī­vainā kārtā šoreiz es tiešām jutu kaut ko nocietināmies sevī it kā mana sirds vai arī kas tur iekšā ir un liek raizēties par citu jūtām, būtu savilkusies mazā dūrītē. Tiešām ļoti dīvaina sajūta. Un tomēr…

Tas viss nemaz nav tik ļauni. Ir arī kāds labums, ja dzīvē vairāk vadās pēc loģikas. Piemēram, es sāku saprast kaut ko diezgan svarīgu: tas, kā viss pasaulē notiek, ir pilnīgi vienaldzīgs tam, kas ir augstāks. Rei­zēm kaut kas gluži vienkārši ir, un nav nekādas jēgas spriest, vai tas ir pareizi vai nepareizi.

Tomēr es tiešām vēlos, kaut ierastos Džons. Es viņu tagad jūtu spēcīgāk, un tas liek domāt, ka tā sajūta, kas man bija, kad sāku rakstīt šo mazo dienasgrāmatu, ka viņš nāk mani glābt, ir pareiza. Var gadīties, ka viņš ir tuvāk, nekā es domāju. Tas, protams, ir vēl viens iemesls, kāpēc slēpju šo dienasgrāmatu savā istabā. Es domāju, ka Aješa nemaz nejūt viņa klātbūtni. Vai arī, ja jūt, tad tas, ka mēs esam dvīņi, liek viņai sajaukt brāļa klātbūtni ar manējo.

TAJĀ PAŠĀ VAKARĀ. Divas reizes esmu atgriezu­sies dārzā pie kāpnēm, kuras, pēc Pusēna kunga teiktā, ved lejup uz Bocca Veritas patiesības muti. Bet abas reizes tur atradu Glamdžobas jaunkundzi kopjam ro­zes. Toties šodien Glamdžobas jaunkundze nekur nebija redzama, vienīgi nabaga Pusēna kungs, pieķēdēts pie krēsla, vēl aizvien skaļi lasīja Cilvēku dzelzs maskā. Pirms noskrēju lejup pa kāpnēm, es apstājos un atvai­nojos viņam, kas, manuprāt, bija ļoti jauki, ņemot vērā to, ko viņš man lika piedzīvot.

Ticiet vai ne, Pusēna kungs, jūs te nepaliksiet uz mūžīgiem laikiem, es viņam teicu. Kad es būšu Zilā džine, no šī soda jūs atbrīvošu.

"D'Artanjans, vēl apjucis un nomākts no sarunas, kas viņam nupat bija ar karali…"

Pusēna kungs turpināja lasīt, jo, šķiet, neko citu vi­ņam tagad nebija atļauts sacīt. Viņš vārgi pasmaidīja, bet lasīšanu nepārtrauca.

"…jautāja sev, vai viņš tiešām ir pie pilna prāta; vai šī scēna bija risinājusies Vo; vai viņš, D'Artanjans, tie­šām bija musketieru kapteinis un Fukē pils īpašnieks, pie kura Luijs XIV patlaban baudīja viesmīlību."

Pametusi nabaga vīrieti viņa nelaimīgā likteņa varā, noskrēju lejā pa kāpnēm, kur cerēju atrast BV.

Nokļuvu nespodri apgaismotā grotā. Gaisma bija mazliet spilgtāka grotas dziļumā, tāpēc gāju uz to pusi, kur mani gaidīja šaušalīga sastapšanās. Jo tur, novie­tota kā puķu vāze ķieģeļu sienas nišā, atradās cilvēka galva, kuras acis manā klātbūtnē pavērās un nemirk­šķinot raudzījās manī kā spožas, mazas gaismiņas. Tā kā visi mati bija pazuduši un uz galvas atlikusī miesa bija ieguvusi ģērētas ādas krāsu un faktūru, nebija iespējams aprakstīt šo briesmīgo radījumu, izņemot to, ka šī reiz bijusi cilvēka galva.

-    Uzdod savu jautājumu, galva teica, kaut gan lū­pas kas nu no tām bija palicis kustējās tik maz, ka es paskatījos apkārt, vai kāds mani neizjoko. Balss tomēr skanēja diezgan atbilstoši galvai tā nāca it kā no dziļas, tumšas bedres. Jutos tik aizkustināta par galvas nožēlojamo izskatu, ka nelikās pieklājīgi jautāt par savu situāciju.

-    Kas jūs esat? es jautāju galvai. Un kā jūs šeit nokļuvāt?

-    Kādreiz man bija vārds. Šis vārds bija Čārlzs Gordons. Daži cilvēki mani sauca par Ķīnieti Gordonu, kaut gan esmu dzimis Londonā. Es reiz biju britu armijas ģenerālis, mani sagūstīja ienaidnieki vairāk nekā pirms simt gadiem un nodeva mani dažiem burvjiem un dē­monu pielūdzējiem. Viņi iegremdēja mani līdz kaklam sezameļļā un noturēja tajā četrdesmit nedēļas. Šai laikā tika veikti kādi neiedomājami ļauni rituāli. Un miesa nokrita man no kauliem. Beidzot manu galvu noņēma no ķermeņa un daudzus gadus vadāja apkārt sudraba kastē, demonstrēja tirgus laukumos, kur es izteicu pa­reģojumus. Tad Aješa mani izglāba un ievietoja šeit, un kopš tā laika šīs grotas vēsumā esmu baudījis zināmu mieru. Jo, tā kā nekad nevaru nomirt, mani nevar ap­glabāt. Lūk, kas es esmu. Un tā nokļuvu šeit. Uz tavu jautājumu atbilde ir patiesa.