Lampas bērni 2 grāmata Babilonas zilā Džine

Spriežot pēc Augstā priestera kartes, ko iet bija at­licis pavisam nedaudz. Pils atradās tikai dažas jūdzes tālāk, un Džonam vajadzēja iet pa taku, kas veda cauri biezam mežam, un viņš nonāks pie pils vārtiem. Tā, protams, nebūs pastaiga pa parku. Eno bija devis mā­jienu par citām briesmām, kuras viņu vēl gaidīja, un ieteicis, lai ikviens ceļotājs, kas nodomājis iet pa taku, uzmanās no čūskām. Izņēmis savu Šveices armijas nazi, Džons nogrieza garu nūju, atsveicinājās no abiem su­ņiem, vēl nobirdināja kādu asaru un tad devās pa taku uz priekšu.

Viņš uzreiz pamanīja skaistu putnu, kas bija uzme­ties netālā koka zarā. Tas bija medību piekūns, un zēns instinktīvi nojauta, ka šis piekūns nav neviens cits kā Vergilija Makrībija dēls Finlejs, par kura pašreizējo iz­skatu Džons lielā mērā bija atbildīgs. Iespējams, varētu būt kāds veids, kā atdot zēnam viņa sākotnējo veidolu. Džons noņēma mugursomu, nogrieza lielu gabalu pol­sterētā auduma, aptina to ap plaukstas locītavu un, pa­cēlis roku, uzsauca putnam.

-    Finlej, viņš teica, lido šurp.

Putns nevilcinājās un, pacēlies spārnos, lidoja šurp un nosēdās Džonam uz rokas.

-    Klausies, Džons sacīja, glāstīdams putna mazo galviņu. Ja tu palīdzēsi man, es palīdzēšu tev. Tiklīdz būšu atradis savu māsu, mēģināšu atdot tev sākotnējo izskatu, cerams, ka es to varēšu. Labi?

Piekūns vienreiz spalgi iekliedzās un pielieca galvu.

-   Es vienu kliedzienu sapratīšu kā "jā" un divus klie­dzienus kā "nē", Džons teica. Tu vari būt manas acis. Kā Hors. Tu vari lidot virs šiem kokiem un pa­manīt briesmas, kas gaida priekšā. Ļoti svarīgi, lai tu būtu mans draugs, ja vēlies, jo visi mani draugi tagad ir vai nu miruši, vai palikuši iepakaļ.

Piekūns vienreiz iekliedzās un uzlēca uz Džona mu­gursomas plecu siksnas, lai viņam būtu brīva roka.

Aptuveni jūdzi tālāk taka kļuva platāka, un Džons redzēja plašu aleju, kurai gar malām stiepās divas glītas rindas ar māla krūkām. Katra bija durvju augstumā, veidota kā apgāzts zvans, un balstījās uz mazas smilšu piramīdas. Viņš gribēja zināt, kas atrodas krūkās, ja tur vispār kas bija, un ierosināja, lai Finlejs uzlido augšā un paskatās, jo viņš pats nebija tik garš, lai tajās ielūkotos. Finlejs pacēlās gaisā un planēja virs vienas no krūkām, tad virs citas. Izrādījās, ka tās ir pildītas ar eļļu, un, apmierināts, ka tās nerada nekādas redzamas briesmas, viņš atgriezās Džonam uz pleca.

-    Vai tu kaut ko redzēji? Es domāju kaut ko bīs­tamu.

Finlejs divreiz iekliedzās, kas nozīmē "nē", un Džons, mazliet nomierinājies, turpināja ceļu. Bet, paturēdams prātā, ko Eno bija rakstījis par čūskām, viņš kā aklais centās iztaustīt taku sev priekšā. Un drīz vien viņš at­klāja, ka Eno nemaz nebija pārspīlējis briesmas, jo taka slēpa maskētas lamatas. Katrā krūkā bija tikai plāna eļ­ļas kārtiņa, kas sedza vāku, zem kura uzglūnēja čūska. Džona soļu vai varbūt nūjas vibrācija lika sabrukt smilšu piramīdai, kas balstīja pirmo krūku. Tā nogāzās viņa priekšā, saplīsdama kā ola, no kuras izšķīlās čūska, kas bija gandrīz piecdesmit pēdu gara. Ja Džonam vēl bija kādas šaubas, vai čūska ir vai nav bīstama, tad tās ātri vien izgaisa. Sagrābusi nūju savos milzīgajos žokļos, čūska tai apvijās apkārt, salauzdama to kā sērkociņu, tad skaļi iešņācās un pievērsa acis Džonam.

Ieraudzījis čūskas acis, Finlejs ne mirkli nevilcinā­jās un, nagus izpletis, metās virsū, uzbrukdams čūs­kas galvai ar tikpat lielu niknumu kā ruhs laivai. Šī bija Džona iespēja glābties skriešus, un, kamēr milžu čūska mēģināja aizkavēt bezbailīgo mazo piekūnu, lai viņš neizplēš tai acis, zēns vienā rāvienā laimīgi sasnie­dza alejas galu, kas bija krietnu pusjūdzi tālāk. Tur viņš apsēdās un, atspiedies pret koku, atvilka elpu, līdz viņu panāca Finlejs, no astes zaudējis dažas spalvas. Uz putna nagiem bija asinis.

Džons padzērās, aizvēra acis un meža klusumā palē­nām sāka apjaust kaut ko lielu kustamies sev priekšā. Vispirms viņš domāja, ka tā varētu būt vēl viena milzu čūska vai pat ruhs, un drošības dēļ uzsūtīja Finleju koka zarā, jo no gaisa mežs izskatījās tik biezs, ka Finlejs caur koku lapotni neko nevarēja redzēt. Tad viņš no­lēma nezināmajam radījumam pielīst klāt kā indiānis un noskaidrot, kas tas ir.

Klajuma malā Džons nometās uz vēdera un gaidīja, pārliecināts, ka šī ir tā vieta, kur noslēpumainā būtne atradusies pirms dažiem mirkļiem. Šķita neiespējami, ka tik liels radījums varētu kustēties tik ātri. Bet tad priekšā kaut kas sakustējās tāds, kas bija gandrīz nere­dzams, tomēr ne gluži, jo šķita, ka gaiss ap to vibrē, piešķirot būtnei, lai kas tā būtu, izplūdušu apveidu. Un pamazām Džons atskārta, ka tas ir spoks ļoti liels spoks, varbūt milža spoks, jo bija garš kā koks un plats kā māja. Laiku pa laikam spoks klusi iestenējās un nosprakšķināja zaļganu elektrisko strāvu, tāpēc miglai­nais attēls uz brīdi kļuva skaidrāks.