Lampas bērni 2 grāmata Babilonas zilā Džine

-    Ilgi. Ķēniņš brīdi padomāja. Paskatīsimies. Te tuvumā ir koks, kurā esmu iecirtis robus, ja nu kāds man uzdotu šo jautājumu. Lai gan tā nu sagadījies, ka tu esi pirmais.

Viņš aizrāpoja pamežā. Džons un Finlejs viņam se­koja. Kādu gabaliņu tālāk ķēniņš apstājās nelielā kla­jumā un lepni norādīja uz koku, kurā bija iecirsti vai­rāki simti robu. Te tas ir, viņš teica. Šajā kokā ir tieši 250 robi. Manuprāt, katrs robs nozīmē vienu gadu. Pamanījis sulīgu zāles kušķi, ķēniņš to noplūca un atkal sāka ēst.

Džons ievēroja, ka īstenībā šeit bija vairāki citi koki, kurus klāja līdzīgi robi. Viņš saskaitīja tos un atklāja, ka kopā bija desmit koki ar 250 robiem un viens tikai ar 65. Zēns juta, ka viņam atkaras žoklis. Vai jūs gribat teikt, ka esat šeit bijis 2565 gadus? Un pēkšņi Džonam iešāvās prātā, ka viņš zina, kas ir šis ķēniņš.

-    Ilgi, ķēniņš teica. Ļoti ilgi tādam kā tev, kas ieradies no ārpuses. Bet ne šeit. Ne Iravotumā.

Bet vai jūs nekad neesat mēģinājis bēgt? Džons jautāja.

Ķēniņš papurināja galvu. Uz kurieni? Viss, ko man vajag, šeit ir. Daudz sulīgas zāles, ko ēst. Viņš atkal nolaida gāzes.

-   Jā, es varu gan redzēt, gan dzirdēt, cik ļoti jūs to izbaudāt, Džons teica.

Ķēniņš pasmaidīja savu zaļgano smaidu un sapņaini pavērās uz koku galotnēm.

-    Babilonas Gaisa pils, Džons ieminējās. Vai tā ir netālu?

-    Tu domā Ištaras pili?

Džons piekrītoši pamāja.

-   Jā, ķēniņš teica. Pavisam tuvu.

-    Man jāiet uz turieni, Džons sacīja.

-   Ikviens, kas ierodas šeit, grib doties uz Ištaras pili. Bet neviens tev nepalīdzēs.

-   Jūs nesaprotat. Negribu, lai man kāds palīdz. Mana māsa tur ir gūstekne. Man jātiek pilī, jāatved viņa atpa­kaļ un tad jādodas uz mājām, uz Ņujorku. Tā ir pilsēta. Liela pilsēta. Lielāka nekā Babilona.

Ķēniņa acis iedzirkstījās, kad tika pieminēta Babi­lona. Lielāka nekā milzu pilsēta Babilona? Vai tie­šām?

-    Tiešām.

-   Vai celtnes ir ļoti augstas?

-    Augstākas par dažiem kalniem.

-    Es gribētu redzēt to tavu lielo pilsētu.

-     Noslēgšu ar jums vienošanos, Jūsu Augstība, Džons ierosināja. Palīdziet man iekļūt Ištaras pilī, un es aizvedīšu jūs uz Ņujorku.

Ķēniņš piekrītoši pamāja. Ir kāds ceļš, lai tiktu iekšā. Neviens cits, izņemot mani, šo ceļu nezina. Es tevi uz turieni aizvedīšu. Un tad tu aizvedīsi mani uz Ņujorku. Jā?

Džons kādu mirkli pārdomāja. Ņujorkā savā vaļā dzī­voja visdažādākie dīvaiņi. Kurš gan pievērstu uzmanību tipam, kas ēd zāli Centrālparkā? Pat tādam, kam kāju nagi tik gari kā šim ķēniņam. Bija redzēti Teksasas naf­tas miljardieri, kuru izturēšanās šķita vēl ekscen­triskāka. Turklāt ar manikīri, prasmīgu frizieri un iepirkšanās tūri Medisona avēnijā, ar labu dietologu īsāk sakot, ar mazumiņu džina spēka ķēniņš varētu izrādīties tīri jauks.

Aiziet, Džons aicināja. Iesim, pirms tas spoks sāk mūs meklēt.

20. nodala puika dŽons

Filipa bija pārstājusi rakstīt dienasgrāmatu. Likās, ka to darīt nav lielas jēgas. Meitenes agrākie uzskati un pārdomas tagad šķita aprobežotas, pat mulsinošas. Tomēr viņa nespēja saņemties, lai to iznīcinātu. Zi­nāmā mērā dienasgrāmata viņu uzjautrināja tā at­sauca atmiņā bērnu dienas. Filipa vairs nerakstīja savā guļamistabā, bet lielāko daļu laika pavadīja bibliotēkā, lasot filozofu grāmatas Aristoteli, Platonu, Kantu un Vitgenšteinu vai spēlējot džinverso ar Glamdžobas jaunkundzi un Aješu.

Pa šo laiku Filipa bija aptvērusi, ka Aješa patiešām varētu būt viņas vecmāmiņa. Tas izskaidroja Aješas in­teresi par Filipu. Tāpat tas izskaidroja strīdu starp Aješu un Gonta kundzi, ko Filipa bija redzējusi Pjēra viesnīcā Ņujorkā, un kāpēc viņas māte vēlāk tik izvairīgi par to runāja. Iespējams, tas izskaidroja, kāpēc ne māte, ne Nimrods nekad nebija pieminējuši viņas vecmāmiņu. Filipa vienmēr bija uzskatījusi, ka viņa ir mirusi. Un tas noteikti izskaidroja zināmu līdzību, ko viņa tagad saskatīja starp savu māti un Aješu izkopts valdzinā­jums un nelokāms raksturs. Vienīgais pārsteigums bija tas, ka viņa to nebija pamanījusi agrāk. Vai ka neviens cits nebija iedomājies viņai to aizrādīt. Nebija nekādu šaubu Leila tiešām bija Aješas meita. Un gudrāka par tēvoci Nimrodu, tāpat kā Filipa bija gudrāka par savu brāli Džonu.

Nabaga zēns. Ko gan viņš iesāktu bez viņas, lai iz­vairītos no nepatikšanām? Bet tas viņai vairs nerūpēja. Radinieki īstenībā bija zināms traucēklis. Traucēklis un apgrūtinājums. Filipa vairs īsti nevarēja Džonu atcerē­ties, vienīgi to, ka brālis bija māsas groteska karikatūra. Ar prāta acīm bija gandrīz neiespējami iztēloties viņa seju. Piemēram, viņa pilnīgi bija aizmirsusi viņa acu krāsu. Vai viņam bija rudi mati kā viņai? Vai arī viņš bija tumšmatis? Meitene atcerējās, cik bieži viņai nācies prātā atkārtot brāļa labās īpašības, lai vispār padarītu vina klātbūtni ciešamu.

Par savu tēvu Edvardu viņa nedomāja nemaz. Tas bija pats mulsinošākais. Viņas tēvs bija parasts cilvēks. Nudien! Ko gan viņas nabaga māte bija domājusi? Viņš pat nebija glīts. Jā, pat kā cilvēks viņš izskatījās ļoti parasts.