Lampas bērni 2 grāmata Babilonas zilā Džine

Pagriezusies gaitenī ap stūri, Filipa sastapa izspū­rušu, nosmulējušos puiku, kuru viņa bargi nopētīja, īpaši viņa raupjās rokas un netīros zābakus. Pirmajā brīdī viņa iedomājās, ka tas varētu būt kāds no kalpo­tājiem, kas uz brīdi kļuvis redzams. Iespējams, kurpju spodrinātājs. Taču neviens kalpotājs nebūtu uzdrīkstē­jies runāt ar viņu. Par to viņa bija droša.

-   Sveika, zēns teica, mēģinādams pasmaidīt, bet tas viņam īsti nepadevās, tik vēss bija Filipas skatiens.

-    Vai tu vēlies satikt Aješu? viņa tam jautāja.

-    Nē, zēns īgni attrauca. Protams, ne.

-   Nu labi, puis, pasaki, kas tev darāms, un vācies, jo paklājs, uz kura tu stāvi un notraipi ar saviem dubļai­najiem zābakiem, ir diezgan dārgs.

-   Man gluži vienalga, zēns teica. Kas ar tevi no­ticis?

-    Nekas ar mani nav noticis, viņa atbildēja. Es neizskatos tā, it kā būtu izvilkta cauri dzīvžogam.

-    Īstenībā mani tiešām izvilka cauri dzīvžogam, Džons paziņoja. Zināmā mērā. Un tas ir tāpēc, ka man bija šausmīgs ceļojums, lai nokļūtu te. Filipa, tas esmu es, Džons. Vai tu mani nepazīsti? Esmu atnācis, lai aizvestu tevi projām no šīs briesmīgās mājas.

To sakot, Džons mēģināja satvert māsas rokas, bet viņa strauji atrāvās, it kā baidīdamās no kādas ļaunas slimības.

-    Zini, viņa iebilda, šī briesmīgā māja, kā tu to dēvē, ir pils. Varbūt tāpēc tu šeit izskaties tik neiederīgs ar saviem netīrajiem nagiem un zāli matos. Pils, vai dzirdi? Šai mājā nomira karaliene Viktorija.

-    Es nemaz neesmu pārsteigts, Džons teica, aizkai­tināti saraukdams pieri. Ar to viņš nekādi nebija rēķinā­jies. Meitene tiešām izskatījās pēc viņa māsas, ģērbusies tāpat, arī izklausījās pēc Filipas, taču uzvedās pavisam citādi. Šī drausmīgā meitene izturējās tā, it kā viņu nemaz nepazītu. Un nesauc mani par puisi, viņš teica. Es esmu tavs brālis Džons, tu, mazā ragana.

-    Nu gan, Filipa iesmējās. Vai tas neizklausās brālīgi?

-   Un es esmu šeit, lai aizvestu tevi mājās, viņš tur­pināja, mēģinādams māsu neņemt vērā.

-    Tu jau to teici, puika, Filipa nicīgi iesmējās un atgrūda Džonu. Varbūt tev vajadzētu iztīrīt ausis, pēc tam kad būsi izgrebis netīrumus no drausmīgo nagu apakšas. Šī ir pils. Tās tagad ir manas mājas. Šī un dažas citas pilis, kas pieder Aješai. Paskaties uz to. Brī­nišķīga, vai ne? Mana guļamistaba ir tenisa laukuma lielumā. Es guļu zīda palagos un pusdienoju no zelta šķīvjiem. Tad kas tev liek domāt, ka gribētu atgriezties tajā kastē Ņujorkā, ko tu sauc par mājām? Viņa atkal to pagrūda. Atbildi man, puika, ja vari.

Džons paskatījās uz lieliskajām kāpnēm un milzīgo lustru. Viņš ievēroja visas skaistās antīkās mēbeles un gleznas. Viņa tēvam piederēja dažas jaukas lietas, bet nekas tamlīdzīgs. Un pēkšņi viņš jutās pazemots kā ne­žēlastībā kritis suns, it kā viņas nicinājums būtu attais­nots. Viņš tā īsti nekad agrāk par to nebija domājis, bet mājas tagad tiešām šķita pavisam mazas, ja salīdzina ar šo namu. Viņš sāka justies nelāgi, it kā mājas vairs nebūtu diezgan labas Filipai. It kā viņa brāli jau būtu pametusi. Vai viņš bija ieradies par vēlu? Vai viņa jau bija pārvērtusies uz visiem laikiem?

-    Raudi vien, viņa mudināja. Izskatās, ka tu to gribi.

-    Nē, negribu, Džons iebilda.

-   Gribi gan, viņa uzvaroši apgalvoja, pagrūžot zēnu trešo reizi.

-    Nē, negribu, Džons neatlaidās. Un beidz mani grūstīt, vai tu to nožēlosi.

Filipa iesmējās. Ko gan tu vari man nodarīt? Viņa to pagrūda ceturto reizi. Puika.

Džons novērsās, jo citādi būtu viņai iesitis. Kā lielais vairums brāļu un māsu viņi bija apmainījušies ar sitie­niem. Reiz viņa pat bija iespērusi Džonam pa dibenu. Bet šķita kaut kā aplam pēc visa piedzīvotā iespert viņai. Lai gan tieši to viņš gribēja. Viņš pieķērās pie galda vestibila vidū, lai neļautu rokai savilkties dūrē un iegāzt viņai pa muti, kā viņa to bija pelnījusi.

-    Tu, riebīgā mazā ragana, Džons nomurmināja, atcerēdamies grūtības, ko viņš bija pārcietis, lai atkal atrastu savu māsu. Ne jau tikai viņš viens. Alans un Nīls bija ziedojuši savu dzīvību viņas dēļ, un šī nu bija tā pateicība, ko viņi saņēma.

Filipa pagriezās un, joprojām smiedamās par viņu, spēra kāju uz kāpnēm. Muļķa puika, viņa noteica. Un arī daudz ko citu nelāgu, kas Džonam lika justies muļķīgākam un zemiskākam, nekā vajadzētu pēc gan­drīz neiespējamās misijas pabeigšanas. Filipai nerūpēja, kā viņš jūtas. Viņa iekšpusē bija viscaur sažuvusi no Loģikas koka augļu sulas un skurbinošo ziedu smaržas. Sažuvusi un cieta kā zeme no liela sausuma.

Džons nolēma, ka laiks atveldzēt šo zemi. Viņš iz­ņēma puķes no lielas vāzes, kas atradās uz galda, un nosvieda tās uz paklāja. Tad viņš pacēla smago, ar ūdeni pilno vāzi un, iekams Filipa saprata, kas notiek, pakā­pās māsai līdzās un, niknuma pārņemts, izgāza vāzes saturu viņai uz galvas.

-    Tā, viņš teica. Lūk, ko es par tevi domāju.

Filipa iekliedzās, kad pār viņu nolija gandrīz galons