Lampas bērni 2 grāmata Babilonas zilā Džine

Tur viņus sagaidīja trieciens. Džons jau bija Filipai izstāstījis par Alana un Nīla nāvi, iecerējis parādīt abus līķus un ar viņas palīdzību suņus apbedīt, iekams viņi kāps laivā. Bet nebija ne miņas nedz no airētāja, nedz no Alana un Nīla līķiem. Suņi bija pazuduši no palmu zaru apakšas.

-    Vai tu esi drošs, ka viņi bija miruši? Filipa jau­tāja.

-    Pilnīgi drošs, Džons atbildēja.

-   Varbūt tos paņēma laivinieks, viņa minēja. Vai kāds cits.

Pēc Džona domām, tas likās pats ticamākais izskaid­rojums. Zēns negribēja Filipai pieminēt ne milzu čūsku, ne ruhu, bet nu viņam ienāca prātā, ka abu uzticamo draugu miesas varētu būt apēstas. Viņš laikam nebija diezgan labi tos paslēpis.

Pārmetot sev paviršību, Džons piegāja pie krasta, kur ūdens rāmi apskaloja smiltis gluži kā pirmīt, un norai­zējies raudzījās uz apvārsni, kur vajadzēja parādīties laiviniekam.

-    Viņš būs te, kāda vīrieša balss teica. Nosprie­dis, ka tā stipri izklausās pēc Ņujorkas akcenta, Džons pagriezās un ieraudzīja divus vīriešus nākam uz viņa pusi. Abiem mugurā bija lietišķs uzvalks, un neviens no viņiem nebija diez ko garš. Vienam bija brilles, un viņš mazliet atgādināja Džona tēvu.

-    Vai tu mūs nepazīsti? jautāja vīrietis ar brillēm.

-    Kā gan lai viņš mūs pazītu? otrs vīrietis iebilda. Viņi nekad agrāk mūs nav redzējuši. Vismaz ne šādā izskatā.

-    Laikam tev taisnība, Pirmais vīrietis pasmai­dīja.

-    Protams, man ir taisnība. Tas bez brillēm, kas izskatījās diezgan līdzīgs otram vīrietim, norādīja uz apvārsni. Rādās, ka mūsu braucamrīks tuvojas.

-    Es skatos, ka tava redze ir tikpat laba kā vienmēr, Nīl, vīrietis ar brillēm atzina.

Džonam aiz pārsteiguma atkārās žoklis.

-    Tēvoci Nīl? viņš iesaucās. Vai jūs esat mans tēvocis Nīls?

-     Protams, mazais, Nīls atbildēja un apkampa savu brāļadēlu, kamēr Alans turēja skavās savu brā­ļameitu.

-     Tēvoci Alan? viņa jautāja. Vai tas tiešām esat jūs?

-    Esmu gan, Alans apliecināja. Lai gan man ne­nāk ne prātā iebilst, ka atkal staigāt uz divām kājām ir lieliski. Nekad vairs neilgošos pēc četrām.

-   Man likās, ka jūs esat miruši, Džons teica, asarām plūstot pa netīro seju.

-   Mums tāpat, Alans piekrita. Tas bija baigs kri­tiens, ko mums nācās piedzīvot.

-   Neatgādini man to, Nīls lūdza. Man vēl aizvien sāp dibens.

-   Kas notika? Džons jautāja, aiz prieka smiedamies. Kā tas nākas, ka jūs atkal esat cilvēki?

-    Nav ne jausmas, Nīls paraustīja plecus. Atklāti sakot, es daudz neko neatceros no tā, kas notika pēc tam, kad tas putns pacēlās gaisā ar maniem žokļiem ap potīti. Pirms pāris stundām es pamodos zem lapu kaudzes un, nemaz nerunājot par atskārsmi, ka mēs abi vairs neesam suņi, tas arī ir viss.

-     Domāju, ka Leila varētu to izskaidrot, Alans ieminējās. Ja viņa būtu šeit. Galu galā viņa mūs pār­vērta par suņiem. Tā bija viņas saistība vai vēlēšanās, vai kā viņa to sauc. Viņš papurināja galvu. Nav tā, ka mēs nebijām pelnījuši to, kas notika. Ņemot vērā, ko izdarījām vai gribējām nodarīt tavam tēvam.

Džons pameta acis uz apvārsni, kur tagad viegli va­rēja saskatīt airētāja figūru stāvam laivas pakaļgalā.

-    Kopš tā laika nav bijusi neviena diena, kad es ne­būtu vēlējies, kaut mēs to nebūtu darījuši, Nīls sacīja. No visas sirds vēlos, kaut mēs to nebūtu darījuši.

-    Tagad tā ir arī mana kvēlākā vēlēšanās, Alans piebalsoja, kaut tavs tēvs varētu mums piedot, kad mūs atkal satiks. To es tiešām vēlos par visu vairāk…

-    Nē! ķēniņš iesaucās. Nesakiet to. Nevēlieties neko!

Bet bija par vēlu. Aptuveni simt jardus tālāk aiz ko­kiem atskanēja skaļš blīkšķis, kam sekoja rēciens un statiskās elektrības sprakšķis. Vēlēšanos briesmonis at­kal bija ticis viņiem uz pēdām. Pēc brīža no augšas no­laidās Finlejs un, zaudējis vēl dažas astes spalvas pēc saskares ar Optabaurotāju, neveikli nosēdās Džonam uz rokas. Viņš skaļi iekliedzās un savicināja spārnus, cerēdams dot ziņu, ka jāpasteidzas. Bet Džons jau uz­sauca laiviniekam, lai brauc bez kavēšanās. Un šķita, ka laivinieks paklausa, airēdams ātrāk nekā iepriekš. Pēdējos simt jardus līdz krastam viņš veica nepilnā mi­nūtē. Bet no koku aizsega jau bija parādījies vēlēšanos briesmonis un sāka lēnām tuvoties cilvēku grupiņai, kas stāvēja ūdensmalā. Briesmonis bija mazāk nekā piecdesmit jardu attālumā, kad laiva beidzot piestāja krastā un visi ielēca priekšgalā tas ir, visi, izņemot ķēniņu, kurš atspieda savu spēcīgo, spalvaino plecu pret laivas priekšgalu un misiņa airētājam palīdzēja to iestumt ūdenī.

-   Ātri, Džons uzsauca ķēniņam, kad laiva atīrās no krasta. Leciet iekšā!

Bet lielais Nebukadnecars kā nervozs zirgs jau četrrā­pus kāpās atpakaļ un, saskatījies ar Džonu, pasmaidīja un pacēla spalvaino roku, lai pamātu atvadu sveicienu.

I )žons vēlreiz iekliedzās, norādīdams uz vēlēšanos bries­moni, kas gandrīz jau bija klāt.

-    Viss kārtībā, ķēniņš atsaucās. Viņš man ne­nodarīs pāri. Kā jau teicu, Džon, es neko nevēlos. Un man ir aizdomas, ka zāle šeit ir zaļāka nekā jūras otrā krastā.