Lampas bērni 2 grāmata Babilonas zilā Džine

Nīls pasmaidīja. Viņi var izskatīties pēc parastiem bērniem, viņš piekrita. Bet, ticiet man, šie divi bērni nemaz nav parasti. Viņš paskatījās uz Džonu. Aiziet, mazais. Parādi viņai kaut ko no sava spēka.

Džons pamāja ar galvu. Skatieties uz to kafijas tasi, viņš teica un, ar rādītājpirkstu tēmēdams krūzes vir­zienā uz leitnantes rakstāmgalda, nomurmināja: ABECEDARIAN. Ar izsīkušo spēku viņš bija nodomājis likt tasītei pazust. Bet Džons bija noguris, ļoti nogu­ris, un tase nevis pazuda, bet saplīsa vairākos gabalos. Tase bija pilna ar kafiju, tāpēc tas palielināja efektu un pilnīgi pārliecināja leitnanti, ka viņai noteikti vajag sadarboties ar Alanu un Nīlu.

-    Jā, leitnante sacīja. Ja nebūtu to redzējusi sa­vām acīm, nekad nebūtu noticējusi, ka tas ir iespējams. Šie divi bērni. Viņi ir līdzīgi personāžiem no komiksu grāmatām.

-   Kā jau teicu, Alans atgādināja. Tas ir klasificēts kā pilnīgi slepens. Tas, ko jūs redzējāt, nav noticis. Šie bērni te nekad nav bijuši. Jūs neko neesat par mums dzirdējuši. Sapratāt? Viņš paskatījās uz seržanti, kura atbildes vietā pamāja ar galvu.

-   Jā, ser, leitnante Sančesa atsaucās. Kā jūs teik­siet. Tikai pasakiet man, ko darīt.

-    Labi, Nīls teica. Lūk, kā jūs varat mums palī­dzēt. Mēs gribam, lai mūs ar džipu aizved uz Kebabilonas restorānu Samarā.

-    Es uz turieni nogādāju to cilvēku ar vienu roku, leitnante sacīja. Viņš teica, ka viņu saucot par Grouninu. Viņš te uzradās kopā ar zēnu pirms pāris dienām.

-    Profesors Grounins? Viņš arī ir viens no tiem.

»

-    Katrā ziņā tas izskaidro, kā viņš spēja tā sagrozīt balsi, leitnante Sančesa secināja.

-    Jūs būtu pārsteigta par to, ko viņš spēj, cienītā, Alans apgalvoja. Bet jūs varat atstāt viņu mūsu ziņā. Mēs parūpēsimies par profesoru Grouninu.

22. nodala magnum opus

Kebabilonas restorānā, šķiet, nevienam nebija nekādu iebildumu, ka Grounins neēda Dārija mātes māsīcas Lamūra kundzes gatavotos kebabus. Dārijs bija pateicis Lamūra kundzei, ka reliģisku un diētisku iemeslu dēļ Grouninam nākas pārtikt no MGL, ko viņam iedeva armijas nometnē.

Es drīzāk ēstu siseņus nekā to mēslu, Lamūra kundze paziņoja.

Dārijs rāmi pasmaidīja, atcerēdamies džarad, ko bija ēdis kopā ar Džonu. Es arī, viņš piebalsoja, nodomā­dams, ka MGL, ko Grounins ēda, nav nekādas vainas, ja vien patīk plastmasas garša.

MGL ir "maltīte, gatava lietošanai" pārtikas deva, kas satur visu nepieciešamo un sastāv no pilnvērtīgas barības elastīgā iesaiņojumā, kas ir tikpat sterila kā bērnu ēdiena burciņa un ir derīga trīs gadus. Aizbraucot no armijas nometnes Samarā, Grouninam, kura vēderrunāšanas priekšnesums bija guvis lielus panākumus, tika uzdāvināta kārba ar divpadsmit MGL, par ko viņš bija ļoti pateicīgs, jo pietrūka viņa ierastās bērnu barī­bas. Viņš darbojās ar pārtikas sildītāju, lai pagatavotu sev maltīti, kad kāda viņam pavirši pazīstama persona ielūkojās pa restorāna durvīm. Tā bija viena no žurnālistēm, ko viņi bija sastapuši ceļā no Ammānas. Viņš to pazina nevis pēc sejas, bet galvenokārt pēc melnajām ādas biksēm un žaketes.

-   Sveicināti, viņa teica, sirsnīgi smaidīdama. Vai neiebilstat, ja jums pievienošos?

-    Esiet mana viešņa. Grounins norādīja uz violeto plastmasas sēdekli sev pretī.

Viņa apsēdās un paostīja gaisu. Smaržo labi, viņa atzina. Kas tas ir?

-    Tas, ko armijas puiši sauc par MGL, Grounins atbildēja. Šī maltīte nodrošina vidēji tūkstoš divsimt piecdesmit kalorijas, nemaz nerunājot par vienu treš­daļu vitamīnu un minerālu dienas devu, ko uzskata par būtisku Savienoto Valstu galvenais kara ārsts. Viss ļoti garšīgs un sterils kā politiķu diskusijas. Saprotiet, man ir jūtīga māga, tāpēc tos ārzemju draņķus nevaru ēst. Vai jūs nevēlaties? Man palikušas vairākas maltītes.

-    Nē, paldies, sieviete atteicās.

-    Lūdzu, cienājieties, Grounins aicināja. Jūs va­rētu dabūt manu mājas sacepumu. Tas ir garšīgs.

-    Nu labi. To gan nogaršošu.

-    Tā arī vajag. Klausiet mani, tā vajag. Spriežot pēc izskata, jums derētu sātīga maltīte, meitenīt. Jūs mirs­tat badā.

Grounins parakņājās kastē ar MGL tur viņš glabāja arī lampu ar Rakšasasa kungu un tad izņēma mājas sacepumu. Te būs, mīļā, viņš mudināja. Labu ēst­gribu.

Adās tērptā žurnāliste attina mājas sacepumu un no­koda kumosu. Jums taisnība, viņa teica. Tas ir gards. Viņa nopētīja cilvēkus, kas sēdēja restorāna otrā malā zem liela plakāta ar smaidošu Mihaelu Šūmaheru. Vai viņiem nekas nav pretī? Šis taču ir kebabu restorāns. Ja jūs ēdat MGL, tad kebabus nepērkat.

-    Viņiem nekas nav pretī. Viņš papurināja galvu.

-    Faktiski viņi ir ļoti jauki cilvēki. Ļoti viesmīlīgi. Ļoti laipni. Tā Lamūra kundze ir īsts dārgums. Nekas viņai nav par grūtu. Ja man nebūtu vārīga māga, es noteikti ēstu šeit. Par to nav nekādu šaubu. Turklāt maksāju viņiem par pajumti, kamēr gaidu, līdz uzradīsies mans jaunais draugs. Jūs zināt. Tas puisis, ar kuru kopā es ceļoju.

-    Ak tā? Uz kurieni viņš ir aizgājis?