Lampas bērni 2 grāmata Babilonas zilā Džine

Ķēniņš teica vēl kaut ko, bet to nevarēja saklausīt, jo, nikni rēcot, vēlēšanos briesmonis tuvojās ūdensmalai. Tā kā Džons, Filipa, Alans, Nīls un Finlejs izmisīgi centās tikt tālāk prom no liedaga, radījumu satracināja varbūtība, ka viņi izbēgs. Bet šķiet, ka ūdens tempera­tūra neļāva brist viņiem pakaļ, un drīz vien laivinieka veiklā darbošanās ar airi bija atstājusi Ištaras neapzi­nātā prāta radīto nezvēru bezspēcīgi rēcam krastā.

-    Tpū! Filipa sodījās. Tas bija par mata tiesu.

-   Vēl neesam prom no meža, Džons teica, satraukti raudzīdamies debesīs. Šurp braucot, mums uzbruka milzīgs putns.

-   Ak jā, Filipa atcerējās. Tas droši vien bija ruhs. Es par to esmu dzirdējusi. Un viņa izstāstīja Džonam par Ķīnieti Gordonu un viņa patiesības muti un to, kā viņa bija sacēlusi vēju, lai palīdzētu šo radījumu aizdzīt.

Džonam nebija drosmes pateikt viņai, ka vējš bija aiz­nesis projām ne tikai putnu, bet arī Alanu un Nīlu.

Tomēr ruhs neparādījās. Alans un Nīls piebilda, ka viņi par to nemaz neesot pārsteigti, jo bija sāpīgi saplo­sījuši lielā putna kājas. Manuprāt, paies vēl kāds laiks, iekams tas varēs nostāvēt, Alans lepni teica. Jocīgi, bet putna kājas garšoja pēc siera. Pēc grauzdēta siera. Vēl tagad varu sajust šo garšu. Viņš savieba seju un nospļāvās pāri laivas malai.

Pēc pāris stundām laiva sasniedza pretējo krastu, un, atsveicinājušies no misiņa laivinieka (diemžēl viņi ne­pateicās laivai, kuras ozolkoka priekšgalam piemita runasspējas, un tāpēc tā nosprieda, ka braucēji ir ļoti nepieklājīgi), viņi izgāja cauri zemajām durvīm sienā un devās atpakaļ pa spirālveida taku, kas veda augšup un apkārt Samaras torņa apakšzemes daļai. Kamēr viņi tuvojās zemes virsmai un kļuva siltāks, Filipa juta, ka sīks kā sikspārņa pīkstiens pamazām atgriežas viņas džina spēks.

-    Vai kāds ir padomājis, Alans jautāja, nevērsdamies ne pie viena atsevišķi, kā mēs izskaidrosim mūsu pēkšņo atgriešanos tajā armijas nometnē? Viņš paska­tījās uz Džonu. Džon, tu esi vienīgais, kuru leitnante Sančesa redzējusi iepriekš. Domāju, ka viņa nebūs visai priecīga par to, ka pēkšņi uzrodas trīs svešinieki un medību piekūns vietā, kas tiek uzskatīta par aizliegto zonu.

-    Esmu par to domājis, Džons teica.

-   Dari to žiglāk, māsasdēl, Nīls ieteica. Man diez ko nepatiktu, ja mūs iespundētu kādā Irākas cietumā, kamēr vini izdomās, ko ar mums iesākt.

-    Manuprāt, bērni, ir pienācis laiks, viņa brālis Alans ierosināja, lai jūs pagādātu mums lidojošo pa­klāju vai ko tamlīdzīgu.

Džons papurināja galvu. Jāiztiek bez džina spēka, iekams nebūsim atgriezušies Jordānijā, viņš iebilda. Nimrods to stingri noteica. Turklāt esmu patiešām no­guris. Tā, kā jūtos tagad, es nespētu uzburt pat alus kausa paliktni, kur nu vēl lidojošo paklāju.

-    Es jūtos tāpat, Filipa nožāvājās. Nezinu, kas tur bija tajā gaisā, bet esmu pārguruši.

-    Cietumi, mēs nākam, Nīls nomurmināja.

-    Mirkli pagaidiet, Džons ierunājās. Varbūt mēs nevaram lietot džina spēku. Bet nekas nevar aizkavēt Nimrodu kaut ko darīt.

Viņi tagad atradās tieši zem šahtas, kas veda augšā uz dušu telpu.

Džons izņēma savu mobilo telefonu, pārbaudīja, vai pienāk signāls, un pamāja abiem tēvočiem. Man nupat ienāca prātā lieliska doma.

Nebija viegli pārliecināt Edvidžesu kļūt par nākamo Zilo džini, bet Nimrods bija drošs, ka viņam tas ir iz­devies. Lai Edvidžesa drīzāk varētu beigt savu misiju un novest Montekarlo kazino līdz bankrotam, ja daži laicīgie tiešām izmantotu viņas sistēmu, Nimrods bija sameklējis vairākus cilvēkus, kuri bija ar mieru riskēt. Cafй de Paris, iepretī slavenajam vecajam kazino, Nim­rods un Edvidžesa bija sastapuši astoņas vecas dāmas no Anglijas, kuras ar baznīcas sagādātu autobusu ap­ceļoja Cфte d'Azur. Edvidžesa viņas bija ļoti aizrāvusi, un, pateicoties Nimroda prasmīgajai diplomātijai un iestāstīšanas mākai, viņas drīz vien bija gatavas izmē­ģināt jauno ruletes sistēmu.