Lampas bērni 2 grāmata Babilonas zilā Džine

Tomēr valdnieks Nebukadnecars vairs neizskatījās tik sajūsmināts par domu pamest Iravotumu, tāpēc Džons piebilda: Bet mēs to varam nokārtot. Mana māsa un es, mēs esam džini. Mēs varam izdarīt tā, lai jums būtu tik daudz zāles, cik vien jūs gribat. Vai arī, un tas ir tikai ieteikums, Jūsu Majestāte, ja jums apriebies būt veģetārietim, tad jūs nevarētu izvēlēties labāku pilsētu par Ņujorku. Cilvēk, jūs nezināt, kas ir dzīve, ja neesat nogaršojis īstu pastrami vītinātu liellopu gaļu. Vai su­līgu bifšteku. Ticiet man, ser, tas būs kā sprādziens.

Tai brīdī ķēniņš atkal nolaida gāzes.

-    Zināmā mērā, Filipa piebilda.

Izkļuvis no labirinta, ķēniņš noplūca pārjs sauju zāles un klusēdams to apēda, aizdomīgi skatīdamies apkārt. Finlejs nolaidās no kāda koka un uzmetās Džonam uz pleca. Zēns jau iepazīstināja medību piekūnu ar savu māsu, kad ķēniņš deva zīmi, lai viņi apklust.

Džons paskatījās visapkārt mežā. Koki palika nekus­tīgi, un nekas neliecināja, ka kāds cits, izņemot viņus, būtu dzīvs. Nemaz nerunājot par to, ka viņi tiktu va­jāti. Kas ir? viņš čukstus jautāja ķēniņam. Vai mūs kāds vajā?

-   Optabaurotājs, ķēniņš atbildēja. Vēlēšanos bries­monis.

21. nodaļa prĀta BRIESMONI

Dziļi mežā kaut kas sakustējās. Atskanēja statiskās elektrības sprakšķis, kam sekoja kluss vaids, un tad, starp kokiem sakustoties lielam radījumam, zeme no­drebēja. Brālis Filipai izstāstīja par vēlēšanos briesmoni. Mēģini nevēlēties, lai tas pazūd, viņš pamācīja. Tā tikai palielināsies iespēja, ka mūs uzies. Mēģini nevē­lēties vispār neko.

-    Vieglāk pateikt nekā izdarīt, Filipa čukstēja.

-    Piecdesmit procentu domāšanas pamatā ir kāda vēlēšanās.

-   Varbūt jums abiem vajadzētu nošķirties, ķēniņš ierosināja. Lai atdalītu jūsu vēlēšanās. Tad Optabaurotājam būs grūti jūs izsekot.

Džons papurināja galvu. Tas nav iespējams, viņš teica. Mēs tikai nupat atkal esam kopā. Mēs izmēģi­nāsim laimi.

Koki atkal nodrebēja.

-   Tad labāk nedomājiet neko, ķēniņš ieteica. Tas tuvojas.

-   Es sapratu, Filipa ierunājās. Mums jādomā par matemātiku. Matemātikas teorēma neizsaka nekādas domas vai vēlēšanās. Tā ir transcendentāla. Vēlēšanos briesmonis nevar noteikt mūsu atrašanās vietu, ja mēs prātā risinām aritmētikas uzdevumu.

Lai gan Džonam bija grūti pievērsties matemātikas rēķiniem, izmetot no galvas visu citu, viņš apjēdza, ka šis risinājums bija tikpat labs kā jebkurš cits. Iespējams, pat labāks, jo viņš pazina savu māsu. Un, kamēr Filipa galvā risināja dažādus kvadrātvienādojumus, Džons ķē­rās pie skaitļu reizināšanas ar 13, 14, 15, 16, 17 un 18. Un kādu laiku mežs bija kluss, kas norādīja, ka vēlēša­nos briesmonim ir grūti viņus izsekot.

-     Deviņpadsmit reiz deviņpadsmit ir… trīssimt div­desmit trīs, pēc lielas piepūles Džons klusi pie sevis nomurmināja. Viņš aptvēra, ka nespēs to ilgi izturēt. Varbūt vēlēšanos briesmonis bija pieklusis, bet vald­nieka Nebukadnecara izturēšanās liecināja, ka tas vēl joprojām ir kaut kur tuvumā. Vajadzēja izdomāt labāku plānu, vai arī viņi šeit iestrēgs uz ilgu laiku. Pēkšņi viņam iešāvās prātā kāda doma, un, nocēlis Finleju no pleca, viņš ieskatījās mazajam piekūnam tieši acīs.

-    Klausies, Hor, viņš teica, kuram labā acs bija saule un kuram kreisā acs bija mēness? Man vajadzīga tava palīdzība.

Finlejs nogaidoši saplivināja spārnus, vēlēdamies iz­darīt pakalpojumu jaunajam džinam, kas palīdzēs vi­ņam atgūt brīvību.

-    Bet tas ir bīstami, Džons piebilda.

Finlejs pacēla knābi un klusi iekliedzās, it kā aplie­cinot Džonam, ka viņš ir uzdevuma augstumos, lai cik bīstami tas būtu.

-    Man vajag, lai tu novērs vēlēšanos briesmoņa uz­manību. Lai tu lidinātos virs viņa ārpus sasniedzamības robežām un cieši vēlētos, kaut atkal būtu zēns. Tikmēr mana māsa un es skriešus bēgsim uz liedagu, kur mēs tevi gaidīsim. Vai tu saprati?

Finlejs īsi iekliedzās, un, tiklīdz Džons izslēja roku virs galvas, putns pacēlās spārnos, lai dotos savā mi­sijā, cieši vēlēdamies, kaut viņš atkal būtu zēns. Tiklīdz Finlejs būs atgriezies savā normālajā veidolā, viņš bez žēlastības atriebsies savam tēvam. Viņš vēl nezināja, kā tieši, bet tie būs šausmu darbi uz zemes.

Saskatījis tik tikko redzamo radījumu, Finlejs laidās lejup tā virzienā, no visa spēka vēlēdamies atgūt cilvēka izskatu. Sajutis piekūna dedzīgo vēlēšanos, briesmonis piecēlās un ar šaušalīgu, pārdabisku rēcienu mēģināja putnu satvert ar savādi bezveidīgo roku. Finlejs bija kļūdījies, aplēšot radījuma lielumu, un tik tikko izvai­rījās no nāvējošā tvēriena. Viņam nebija nekādu šaubu, ka elektrība, kas skrēja cauri vēlēšanos briesmoņa kus­tīgajam ķermenim, būtu izsūkusi no viņa visu enerģiju. Finlejs pacēlās mazliet augstāk un atkal no visa spēka vēlējās.

Tiklīdz Finlejs bija pacēlies gaisā, ķēniņš cauri Iravotumas biezajam mežam veda Džonu un Filipu atpakaļ. Acīmredzamu iemeslu dēļ viņš vairījās no takas, bet, sekojot pēdām, kuras tikai ķēniņš spēja pazīt, viņi drīz vien nonāca zeltainajā liedagā ezera krastā.