Lampas bērni 2 grāmata Babilonas zilā Džine

ūdens. Un kādu brīdi viņa stāvēja kā sastingusi, pēkšņi apzinoties, kur viņa atrodas un par ko viņa gandrīz bija kļuvusi. Šķita, ka beidzot viņa brāli pazīst. Bet Džons joprojām bija pārāk dusmīgs, lai to pamanītu.

-    Un, lūk, ko es domāju par stulbo paklāju un tavu stulbo vāzi, viņš nerimās, nomezdams vāzi uz grīdas, kur tā saplīsa druskās.

-   Džon, Filipa priecīgi iesaucās. Tu esi šeit. Tu atnāci. Viņa paskatījās apkārt un jautāja: Kā es šeit

nokļuvu?

-   Fila? Džons saņēma viņu aiz pleciem un pasmai­dīja. Beidzot tu mani pazīsti.

-   Protams, es tevi pazīstu, tu, idiot. Un tad viņa pieglaudās brālim, smējās un raudāja aiz prieka. Viņa mazliet arī klepoja un sprauslāja, jo ūdens no vāzes bija iekļuvis degunā un kaklā, tāpēc Džons iedeva viņai pa­dzerties ūdeni no pudeles mugursomā, lai mazinātu Loģikas koka iedarbību. Nākamajā mirklī viņai mutē sariesās melna, indīga izskata viela un notecēja lejup pa zodu un kaklu.

Nojauzdama, ka brāļa atnestais ūdens bija iedarbojies spēcinoši, Filipa paņēma pudeli un izdzēra to sausu. Viņai no mutes atkal iztecēja melnā viela, un līdz ar katru mazo logosa izvirdumu jo tas bija tieši logoss aizvien vairāk atgriezās agrākā Filipa, līdz viņa saņēma Džonu pie rokas un noprasīja: Vai ir kāds ceļš laukā no šejienes?

-   Protams.

-   Tad iesim.

Džons noveda Filipu lejā pagraba gaiteņu labirintā, kuru viņa jau vairākas reizes bija izpētījusi. Uz ku­rienes mēs ejam? viņa jautāja. Te lejā nekā nav. Es jau skatījos.

Neņemdams vērā iebildumus, Džons veda māsu pa kādu senāku eju, kas šķita nonākam strupceļā. Pie tā­lākās sienas viņš izņēma lukturīti un apgaismoja uz­rakstu apmetumā pie griestiem.

Paturi lukturīti, Džons teica un, stāvēdams uz krēsla, kuru šim nolūkam bija nolicis iepriekš, viņš vilka pirkstu pār uzrakstu. Šķita, ka burti pārvēršas zeltā un sāk mirdzēt, un Filipa ieraudzīja, ka tur, iespējams, ir trīs vārdi, kaut gan rakstību un valodu viņa nezināja. Tiklīdz Džona pirksts bija beidzis slīdēt pār pēdējo no senajiem burtiem, siena pārvērtās par durvīm.

-    "Kustīgais pirksts raksta," Džons teica, nokāp­dams no krēsla. "Un uzrakstījis kustas tālāk." Vismaz tā mums vajadzētu darīt, ja esam saprātīgi.

-    Es nezinu, kas ir dīvaināk, Filipa sacīja. Tās apslēptās durvis vai fakts, ka mans brālis nupat citēja dzeju.

-    Vai tas ir dzejolis?

-    Protams. No Omāra Haijama Rubajām.

-   Ko tu neteiksi! Un es domāju, ka tās ir tikai blēņas, ko esmu lasījis kādā žurnālā.

Filipa pasmaidīja. Prieks tevi atkal redzēt, brāl.

Džons izveda viņu pa durvīm. Tiktāl viss būtu labi, viņš secināja. Cerēsim, ka ķēniņš vēl aizvien ir šeit, lai cauri labirintam aizvestu mūs atpakaļ.

-    Kāds ķēniņš?

-    Neesmu drošs, kā īsti viņu sauc, Džons paskaid­roja. Ne gluži. Tikai nenobīsties, kad viņu ieraudzīsi. Viņš izskatās visai dīvaini, bet patiesībā viņš ir tīri labs puisis. Un, lai tu zinātu, mēs viņu ņemsim sev līdzi. Viņš grib redzēt Ņujorku.

Satikusi zālēdāju ķēniņu un uzzinājusi, cik vecs viņš, iespējams, ir, Filipa teica Džonam, ka, pēc viņas domām, tas varētu būt Nebukadnecars.

-    Es arī tā domāju, Džons piebalsoja. Nebukad­necars Otrais. Babilonas senais valdnieks.

Ķēniņš kļuva ļoti satraukts, izdzirdējis šo vārdu. Ķēniņš Nebukadnecars Otrais, jā, viņš teica, norīdams gremokli, ko labu laiku bija košļājis. Babilonas vald­nieks, jā. Tieši to esmu centies atcerēties visus šos ga­dus. Viņš piedāvāja Filipai sauju zāles.

-    Paldies, Jūsu Majestāte, viņa pieklājīgi atteicās.

-   Uz šo pusi, ķēniņš teica. Un nekādu klaiņošanu. Labirints ir ļoti sarežģīts. Te ir vairākas jūdzes taku.

Labirints bija veidots no skābaržu dzīvžoga, kas bija divas vai trīs pēdas garāks par ķēniņu, lai gan to bija diezgan grūti noteikt, jo viņš visur gāja četrrāpus, un tāpēc viņi virzījās uz priekšu visai lēni. Un arī tāpēc, ka ķēniņš ar vienu roku turējās pie žoga, kad taka tuvojās krustojumam, un mēdza izdarīt pagriezienu, neatrau­dams to no dzīvžoga. Tagad Filipa saprata, kā viņš atrod ceļu cauri labirintam.

Kamēr viņi gāja, ķēniņš iztaujāja dvīņus par Ņujorku. Vai viņiem tur ir gaisa dārzi?

-    Jā, Džons atbildēja, domādams dārzu uz mājas jumta ielas pretējā pusē. Zināmā mērā.

-    Un daudz zāles, ko ēst?

-    Protams, Džons apgalvoja. Viņš mēģināja iztēlo­ties Centrālparku un atcerējās, ka laikā, kad viņi no Ņujorkas devās prom, parku klāja vairākas collas bieza sniega kārta. Lai gan tieši patlaban varētu nebūt se­višķi daudz zāles. Kad mēs devāmies projām, bija uz­snidzis sniegs. Bet pavasarī, vasarā un rudenī tur zāles ir daudz.