Lampas bērni 2 grāmata Babilonas zilā Džine

-   Apskatīt kādas drupas, tas arī viss, Grounins at­bildēja, neredzēdams iemeslu, lai teiktu viņai taisnību.

-    Viņš interesējas par arheoloģiju, šis Džons.

-    Vai tas ir droši? Viņš taču ir tikai bērns, vai ne?

-   Viņš var sevi pieskatīt, tas puisis. Ticiet man, jaunkundz…

-    Montana Reča. Es esmu fotogrāfe.

-   Grounins, viņš teica, paspiezdams Rečas jaunkun­dzes pastiepto roku. Harijs Grounins.

-   Varbūt jūs esat lasījis manus rakstus?

-     Diemžēl ne, Grounins atzinās. Tas ir, ja vien jūsu fotogrāfijas neparādās laikrakstā The Daily Tele­graph.

-    Un vai viņam jau ir izdevies atrast savu māsu? Rečas jaunkundze jautāja.

-    Kā jūs to domājat? Grounins sarauca pieri.

-    Džons teica, ka viņa esot devusies ceļojumā vai ko tamlīdzīgu.

-    Ak viņš tā teica? Grounins paraustīja plecus.

-    Ceru, ka vina drīz uzradīsies.

Kas jūs esat viņu tēvocis vai kas cits?

-     Es strādāju pie bērnu tēvoča. Īstenībā esmu tā džentlmena sulainis. Londonā.

-     Re kā! Es nekad agrāk neesmu sastapusi īstu su­laini. Rečas jaunkundze nervozi iesmējās. Vai drīkstu jūs nofotografēt, ser?

-    Ja jūs tā vēlaties, kundze, ja vien vēlaties. Kaut gan nevaru iedomāties, kādēļ lai jūs gribētu fotografēt tādu nabaga vienroci kā mani.

-    Jūs esat pārāk kautrīgs, Grounina kungs, Rečas jaunkundze glaimoja. Jūs tiešām esat izcila izskata vī­rietis. Un jūsu britu akcents ir tik jauks. Viņa paņēma savu somu un, izvēlējusies kameru, sāka fotografēt.

-    Kā tā var tērēt filmu? Grounins protestēja. Kam jums manas fotogrāfijas? Klausieties, tā ir izšķērdība. Bet viņš smaidīja un jutās ļoti glaimots.

-    Tā nemaz nav velti tērēta, Rečas jaunkundze iebilda un runāja taisnību, jo kamerā nebija filmas.

Montanai Rečai nebija nekādas intereses par Grouninu un par fotografēšanu vispār. Ja vien viņš nebūtu tik glaimots, ka viņa to uzskata par izcilu (vīrietim vien­mēr vajadzētu kļūt modram, kad sieviete viņu sauc par izcilu), Grounins būtu pamanījis, ka Rečas jaunkundze nebija iedomājusies noņemt objektīva vāciņu. Jo Re­čas jaunkundze nebija fotogrāfe. Viņa bija profesionāla džinu meklētāja, ko bija nolīgusi Mimi de Gulla, lai atrastu Filipu Gontu.

Tomēr tas bija vēl ļaunāk, jo atrast džinu kas paras­tam laicīgajam prasa milzu atjautību un drosmi bija tikai puse no tā, ko Mimi viņai prasīja. Jo Mimi bija īsta Gulla bezgala ļauna, kā Nimrods to jau nojauta. Par spīti viņas centieniem iegūt Aješas labvēlību, Mimi vienmēr bija zinājusi, ka vēlme kļūt par Zilo džini prasīs daudz krasāku rīcību. Tāpēc divas vēlēšanās no solīta­jām trim Montanai Rečai bija jānopelna, nogalinot to personu, kuru Mimi uzskatīja par galveno šķērsli, lai kļūtu par nākamo Babilonas Zilo džini. Un Mimi no­līga Montanu Recu nogalināt Filipu Gontu, tiklīdz no Aizeka Balajagas bija padzirdējusi, ka Aješa iecerējusi iesvaidīt Filipu kā savu pēcteci. Šo lēmumu ar ļaunu prieku bija atbalstījusi arī Mimi meita Lilita. Nevaru ciest to skuķi, Lilita teica. Es vēlētos redzēt, kā Filipa Gonta saņem to, ko ir pelnījusi.

Bet atrast un saistīt džinu bija grūts un bīstams uz­devums. Un nogalināt džinu pat tik jaunu kā Filipa vēl jo vairāk. Tomēr Montanai Rečai tas bija riska vērts. No viņas trim vēlēšanām pirmā jau glabājās seifā Zuharda un Linda bankā Cīrihē Šveicē. Skaidra nauda.

Kaudzēm naudas. Vairāk skaidras naudas, nekā Šveices baņķieris, kas pieņēma naudu glabāšanā, jebkad bija redzējis. Pietiekami daudz naudas, lai nopirktu nelielu Āfrikas valsti vai vismaz īpašumu kādā no tām. Montana Reča gaidīja brīdi, kad uzdevums būs izpildīts un varēs sākt naudu tērēt. Viņa bija pacietīga sieviete. Tā­dai viņai vajadzēja būt. Un Reča bija nolēmusi, ka vieg­lākais veids, kā atrast Filipu, ir sekot viņas dvīņubrālim Džonam. Tā nu viņa bija nokļuvusi Samarā un beidzot izsekojusi Grouninu līdz Kebabilonas restorānam pie Bagdādes ceļa.

Reča beidza "fotografēt" Grouninu un ielika kameru atpakaļ somā virs lielkalibra Magnum Opus revolvera, ar kuru plānoja nošaut savu upuri. No pieredzes Rečas jaunkundze zināja, ka labākais veids, kā nogalināt džinu, bija šaut ar visātrāko lodi. Šaujot ar mazāku pistoli, džins jau paguva transubstanciēties, iekams lode bija izlidojusi tikai pāris pēdu no stobra. Toties ar Mag­num Opus tas nebija iespējams. No tā lode izlidoja ar ātrumu vairāk nekā 3000 pēdu sekundē. Viens trūkums, lietojot šo ieroci, bija tā svars. Magnum Opus revolveri nevarēja tā vienkārši paņemt, tas bija jāpaceļ, jo svēra piecas mārciņas un bija tikpat smags kā hantele. Vai­rākums cilvēku lietoja Magnum Opus pret grizlilāčiem. Montanai Rečai tas bija ierocis, ko bija izvēlējusies viņa un nosaukusi par džinu uzraugu.

-   Jūs tiešām esat ļoti fotogēnisks, viņa Grouninam teica.

Sulainis laimīgi pasmaidīja. Bija pagājis labs laiciņš, kopš kāda sieviete bija izteikusi viņam komplimentu.