Lampas bērni 2 grāmata Babilonas zilā Džine

Ar skaļu troksni piecu mārciņu smagais revolveris, atsities pret violeto plastmasas galdiņu, nokrita uz res­torāna grīdas. Un tikai tagad varēja redzēt, ka, pirm­kārt, Rečas jaunkundze ir pazudusi, otrkārt, vietā, kur viņa bija stāvējusi, tagad sēž pelēks kaķis, un, treškārt, ieradusies Gonta kundze acīmredzot no nekurienes.

-   Māt! Filipa iesaucās un pieskrēja pie Gonta kun­dzes sekundes daļu ātrāk par viņas bezgala nogurušo brāli.

Sveiki, dārgie, viņa teica, mīļi apskaudama dvī­ņus.

Grounins pacēla revolveri un pasvārstīja to savā vie­nīgajā rokā.

-    Rečas jaunkundze, viņš teica. Nesakiet man, ka viņa bija…

-    Baidos, ka bija, Grounina kungs. Gonta kundze atspēra vaļā Rečas jaunkundzes somu un, ieraudzījusi termisko kameru, pamāja ar galvu. Spriežot pēc šīm lietām, viņa bija profesionāla džinu meklētāja. Slepkava.

-    Bet viņa šķita tik draudzīga. Tik jauka, Grounins bija apjucis. Viņš atkal paskatījās uz Magnum Opus savā rokā un beidzot aptvēra, cik nopietni bijuši Rečas jaunkundzes nodomi. Bet kas viņu uz to sakūdīja? Vai Aješa?

-    Nē, viņa ne, Gonta kundze apgalvoja ar pilnīgu pārliecību. Kāds cits.

-    Kurš tad? Filipa gribēja zināt.

-    Man ir zināmas aizdomas, Gonta kundze atbil­dēja, kaut gan saprata, ka droši vien neuzzinās, kas slēpās aiz notikušā, ja nepapūlēsies atsaukt saistījumu un atdot Rečas jaunkundzei cilvēka izskatu. Bet tas, šķiet, varēja sagādāt pārāk daudz raižu. Turklāt varbūt bija labāk, ka viņa nezina vismaz pagaidām.

-   Vai tāpēc tu ieradies? Filipa jautāja. Jo zināji, ka mums var draudēt briesmas?

-    Jā, māte piekrita. Es nopratu, ka kaut kas ir stipri sagājis grīstē, kad jutu, kas noticis ar Alanu un Nīlu. Tā bija liela veiksme, ka ierados laikā, lai apturētu to sievieti.

Lai kas viņa bija un lai ko viņa bija nodomājusi darīt, Filipa teica, paceldama kaķi un glāstīdama tam galvu, tagad viņa ir ļoti piemīlīga izskata kaķis. Vai mēs varam to paturēt, māt? Lūdzu! īpaši tagad, kad mums vairs nav suņu. Tu zini, ka es vienmēr esmu gribējusi kaki.

-    Jā, mīļā, Gonta kundze piekrita. Ja tu vēlies. Viņa paskatījās uz Alanu un Nīlu un sirsnīgi uzsmai­dīja. No savas pieredzes zinu, ka mājdzīvnieki, kas reiz bijuši cilvēki, ir lieliski ģimenes mīluļi.

-    Es laikam tagad neatrastos šeit, ja nebūtu bijis to divu puišu, Džons teica.

-    Es zinu, Džon. Gonta kundze piegāja pie Alana un Nīla un abiem paspieda roku. Paldies jums, viņa teica. Un es ceru jūs neturat ļaunu prātu.

-    Nē, nekādā ziņā, Leila, Alans teica. Faktiski tā bija liela izprieca būt par suni. Viņš paskatījās uz Grounina kungu un paraustīja plecus. Tiešām. Tam bija arī savi jaukie brīži.

-   Izņemot to reizi, kad Džons mēģināja mūs pārdēvēt par Vinstonu un Elvisu, Nīls piebilda.

-    Zinu, ka Edvards priecāsies jūs abus atkal redzēt, Gonta kundze sacīja. Gandrīz tikpat ļoti kā es. Viņam jūs abu ļoti pietrūka.

-   Paklausies, Leila, mēs to visu bijām pelnījuši, Nīls neatlaidās. Un, protams, esam guvuši rūgtu mācību.

Alans skatījās uz kaķi Filipas rokās, it kā viņš ļoti vēlētos to patrenkāt. Man jāsaka, es priecājos, ka tu mūs pārvērti par suņiem, nevis kaķiem, viņš teica. Manuprāt, es nebūtu spējis izturēt kaķa ādā. Nevaru ciest kakus.

-   Tas ir suns, kas tevī runā, Alan, Nīls secināja. Un viņam bija taisnība, jo kopš šā brīža abos brāļos mājos maza dalina no suna dabas.

Džons pakutināja kaķim pakakli. Kā mēs viņu sauk­sim? viņš jautāja. To kaķi. Mēs taču nevaram to saukt par Rečas jaunkundzi.

-   Tās sievietes priekšvārds bija Montana, Grounins atgādināja. Tā jūs arī nevarat viņu saukt. Montana nav īstais vārds sudrabainam, īsspalvainam britu ka­ķim. Kādu brīdi viņš padomāja. Varbūt kaut ko tādu, kas līdzinātos iepriekšējam vārdam. Un tomēr būtu šim dzīvniekam raksturīgs. Un galvenokārt kaut ko britu garā, kā piedien šai sugai. Es zinu. Vai jūs nevarētu saukt viņu par Montiju? Par godu slavenajam britu ģe­nerālim.

-   Lai būtu Montija, Džons piekrītoši pamāja. Starp citu, viņš pievērsās mātei. Vai tas nozīmē, ka esi atgriezusies ģimenes biznesā?

Gonta kundze pasmaidīja. Nebija vajadzības sabojāt šā brīža laimi, atklājot patieso iemeslu, kāpēc viņa bija ieradusies Irākā. Jā, nozīmē gan, mīļais. Vai nu tas tev patīk, vai ne. Saproti, atbilstoši Bagdādes likumiem kāda džina atteikšanās no sava spēka citiem džiniem jārespektē un tāpēc jāliek viņš vai viņa mierā. Tomēr. Ja džine nepatur spēkā šo atteikšanos, ja viņa lauž zvē­restu vairs nelietot savu spēku, tad viņa nevar sagaidīt, ka atteikšanos respektēs citi džini. Viņa nevar dot otru zvērestu. Skaidrs ir tas, ka gluži vienkārši būtu pārāk bīstami nelietot savu spēku. Un, ja es spēju respektēt savu zvērestu, tad citi džini, mūsu cilts ienaidnieki, to nedarīs. Viņiem tas nav jādara.

-    Tētis par to nebūs priecīgs, vai ne? Filipa apjau­tājās.

-   Nē, mīļā, nebūs vis. Bet tā nu tas ir. Tagad vairs neko nevar līdzēt. Bet esmu pārliecināta, ka viņš sapratīs, kad izstāstīšu visu, kas noticis. Viņš vienmēr saprot. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc es viņu apprecēju.