Lampas bērni 2 grāmata Babilonas zilā Džine

Franču Gviāna atrodas Dienvidamerikā, un Galibi, kas neprata lasīt un nekad nebija gājis skolā, neko ne­bija dzirdējis ne par džiniem, ne par tradīciju, sakarā ar kuru džins var izpildīt trīs vēlēšanās tam, kurš atbrīvo viņu no lampas vai pudeles. Tāpēc zēns vairāk sliecās domāt, ka viņš jūk prātā, nevis ticēja, ka sīkā balstiņa pieder kādam, kas varētu, kā solīja, viņam izdarīt ļoti labu pakalpojumu. Vai pat trīs ļoti labus pakalpoju­mus.

Galibi domāja tā: ja viņš tiešām nezaudē prātu, tad varbūt tas ir Kajeri. Kajeri bija bīstams dēmons, kas

nereti uzradās tur, kur bija daudz skudru, un atkritumu izgāztuvē to bija miljoniem.

Tā bija problēma, ar kuru saskārās Ibliss no ifrītu cilts, jo pudelītē ieslodzītais džins bija viņš: kā pārlieci­nāt zēnu,, kam nebija nekādu zināšanu par Arābu nak­tīm vai Aladinu, vai tiem nevērtīgajiem Tuvo Austrumu stāstiem, ka džini kādam var izdarīt pakalpojumu. Vai pat trīs.

-    Tu noteikti zini stāstu par lampas džinu, Ibliss teica. Tu noteikti esi to redzējis kino vai televīzijā.

Ibliss gandrīz nokoda sev mēli, pieminēdams televī­ziju. To viņš nevarēja ciest vairāk par visu. Viņš būtu gribējis iznīcināt visus televizorus uz planētas. Tomēr viņam nācās samierināties tikai ar to, ka viņš reizēm bojāja televīzijas signālus un traucēja uztvert program­mas, kuras laicīgajiem likās neizprotami svarīgas. Ja bija kāds iemesls, ka laicīgie ir tik atbilstoši nosaukti, tad tā bija viņu mīlestība uz televīziju.

-   Man nav televizora, Galibi teica Iblisam. Un es neesmu dzirdējis ne par Aladinu, ne par lampas džinu, par kuriem tu runā.

Ibliss atkal iekoda mēlē. Tā bija viņa veiksme, ka viņu atrada neizglītots zēns, kas nekad pat nebija dzirdējis par džiniem. Tas tomēr bija labāk nekā atmiņas par iepriekšējo laicīgo, kam piederēja pudelīte. Tas bija kāds kretīns vārdā Buls Haksters, kam Aješa bija samaksā­jusi 10 miljonus dolāru, lai novietotu viņu Wolfhound raķetē, kas devās uz Veneru. Ibliss bija domājis, ka vi­ņam paveicies, kad Haksters paņēma Aješas naudu un nevis novietoja kārbu raķetē, bet gan paturēja savas mašīnas bagāžniekā. Ibliss bija domājis, ka Haksters tā dara, jo bija atklājis, ka kārbā atrodas varens džins, un gribēja saņemt parastās trīs vēlēšanās. Bet, kā iz­rādījās, Haksters nemaz nenojauta, ka kārbā atrodas džins, un nebija izrādījis nekādu vēlēšanos to atvērt. Vēl jo vairāk, viņš bija pilnīgi kurls, jo iepriekš piedalījies ļoti daudzu raķešu palaišanā un nespēja saklausīt ne vārda, ko Ibliss viņam kliedza. Pat turot kārbu rokās, Buls Haksters nebija dzirdējis nevienu pašu vārdu, ko Ibliss bija teicis. Vismaz šis mazais bērns varēja viņu dzirdēt, kaut arī viņš tam neuzticējās.

Bet Ibliss bija gudrs. Ļoti gudrs.

-    Es neesmu dēmons, Galibi, džins mierīgā balsī teica, mēģinādams pārvarēt to, kas viņam šķita zēna gluži saprātīgās bailes no dēmoniem. Esmu zinātnieks, kuram neizdevās eksperiments. Nevis dēmons. Bet gan cilvēks, kas pēc nelaimes gadījuma sarāvās. Tomēr gluži labi varu saprast tavas raizes, ka es varētu būt dēmons. Tādā gadījumā tev nav nekādas vajadzības pudeli at­vērt. Vienīgais, kas tev jādara, šī pudelīte jānogādā kā­dam, kas tev ļoti devīgi atlīdzinās par to. Tev jāpiezvana uz Savienotajām Valstīm. Vai tu zini, kas ir apmaksāts zvans, Galibi?

-    Nē.

-    Es tev iedošu numuru, un, kad tu sazvanīsi, mak­sās persona līnijas otrā galā. Pateikšu tev, kas jāsaka. Persona, kuru tu sazvanīsi, ieradīsies šeit un iedos tev daudz naudas. Lielu atlīdzību, kā es teicu. Tik vien­kārši.

-    Ja nu tā persona arī ir dēmons tāpat kā tu?

-     Galibi, Ibliss neatlaidās. Cik reižu man tev jā­saka? Es neesmu ļaunais gars. Es esmu labs. Bet Ibliss jau apsvēra nožēlojamo un nežēlīgo likteni, kuru viņš uzliks šim zēnam, kad beidzot būs atbrīvots. Arī Bulam

Haksteram, kad tiks tam klāt, par to vien, ka viņš ir kurls. Protams, Iblisa īstā ļaunprātība tiks pietaupīta Nimrodam un tiem diviem džinu bērniem, kas viņu bija iesprostojuši pudelē.

-    Tu varētu būt Kajeri, Galibi teica.

-    Kas ir Kajeri? Pastāsti.

-  Ar tiem jābūt piesardzīgam lietus sezonā un jāuzma­nās no viņu klātbūtnes, kad vien redz daudz skudru.

Ibliss nopūtās. Paklausies, Galibi, es neesmu Kajeri. Es nevaru ciest lietu. Un man diez ko nepatīk skudras, vienīgi man tās garšo.

Kādu brīdi Ibliss nodomāja, ka pieļāvis kļūdu. Un tā tas būtu ar lielāko daļu laicīgo bērnu ar skudru ēšanu pietiktu, lai modinātu viņos aizdomas, ka balss pudelē saistīta ar ko pārdabisku. Bet Galibi bija nabadzīgs. Ļoti nabadzīgs. Un reizēm sauja skudru bija noderīgs papildu olbaltumvielu avots.

-    Tev arī garšo skudras?

-   Protams, Ibliss atbildēja, saklausījis apbrīnu zēna balsī. īpaši… Un tas bija tipisks ifrītu ļaunā rakstura gājiens. īpaši skudras, kas klātas ar šokolādi.

-   Ar šokolādi? Galibi pārjautāja, aiz bijības būdams gandrīz bez elpas. Vai tiešām?

-   Tiešām, Ibliss atbildēja. Tās ir gardas. Gluži vai garšīgākā lieta, ko jebkad esmu ēdis.

-    Es gribētu dažas nogaršot, zēns atzinās.