Lampas bērni 2 grāmata Babilonas zilā Džine

Viņi saoda šo vietu, pirms to ieraudzīja, un viņus jau pārņēma riebums. Bet šis riebums nebija nekas salīdzi­nājumā ar satriecošo faktu, ka vismaz kādi simt bērni pārtika no šīs izgāztuves, sacenšoties ar dučiem jūras putnu, kuri izmantoja šo vietu kā barības avotu.

-    Cik briesmīgi tā pavadīt bērnību, Džons teica.

-   Ļoti daudz bērnu nabadzīgās valstīs nevar atļauties pienācīgu bērnību, Gonta kundze atgādināja. Viņi neiet skolā. Tā vietā viņiem jāsāk strādāt, cik ātri vien iespējams, lai palīdzētu uzturēt savas ģimenes. Viņa skumji papurināja galvu. Tai pašā mirklī, kad atgrie­zīšos Ņujorkā, es kaut ko darīšu, lai šiem bērniem pa­līdzētu.

Pa to laiku Nimrods sasauca kopā visus mazos atkri­tumu vācējus un piedāvāja tiem piecdesmit Amerikas dolārus par informāciju, kas palīdzētu atgūt sudraba kārbu, kuru viņš aprakstīja sīkāk.

Bērni skatījās cits uz citu. Džonam un Filipai šķita ar bailēm. Galu galā viens zēns, kuru sauca Herbēns, saņēma drosmi un aizveda viņus pie kārbas, ko viņi meklēja. Nimrods tūlīt to atvēra, bet, kā jau bija sagai­dījis, mazā smaržu pudelīte bija pazudusi.

Nimrods pastāstīja Herbēnam, ka kārbā atradusies ļoti vērtīga stikla pudelīte, kas izgatavota Ēģiptē, un ka viņš samaksāšot vēl piecdesmit Amerikas dolārus par tās saņemšanu. Sākumā Herbēns negribēja neko vairāk teikt. Taču beidzot viņš atzinās, ka iepriekšējā dienā bija redzējis savu draugu Galibi tādu pudelīti paslēpjam. Galibi vārda pieminēšana radīja zināmu satraukumu pārējo bērnu vidū. Daži pat sāka raudāt. Nimrods sa­prata, ka tā nav laba zīme.

-    Kur ir Galibi? Nimrods zēnam jautāja. Man ar viņu ļoti steidzami jārunā.

Herbēns izskatījās sāpināts. Galibi ir pazudis, viņš teica.

-    Vai tāpēc daži no jums raudāja?

* Jā. Viņi domā, ka Galibi kritis par upuri burvim.

-    Burvim? Ko tu ar to domā?

-    Neesmu no tiem, kas tic kam tādam, Herbēns sacīja. Bet nevar noliegt, ka Galibi ir pazudis. Tāpat nevar noliegt, ka palikusi tikai viņa lelle.

-     Es gribētu šo lelli redzēt, ja drīkst, Nimrods teica.

Herbēns aizveda Nimrodu un pārējos pie mazas svēt­nīcas atkritumu izgāztuves malā, kur dažādi priekšmeti bija nolikti vienkārša krusta priekšā. Starp tiem atradās dzīvajam zēnam pārsteidzoši līdzīga statuete, aptuveni divas pēdas gara. Zēns izskatījās apmēram vienpadsmit gadus vecs, basām kājām, ar noskrandušiem džinsiem kājās un netīru T kreklu mugurā.

-    Es nezinu, no kā tā ir veidota, Herbēns sacīja, bet tā ir visai smaga, mesjē. Un pilnīgi līdzīga pašam Galibi. Sevišķi acis. Jūs redzat? Skiet, ka tās seko. Tāpēc visi no tās baidās.

Nimrods izņēma mazu, pie atslēgu važiņas piestip­rinātu lukturīti un iespīdināja sīku gaismas stariņu statuetes acīs. Tik tiešām ļoti līdzīgs dzīvam, viņš drūmi teica, ievērodams, ka lelles acu zīlītes no luktu­rīša gaismas sašaurinājās. Viņš pievērsās Gonta kundzei, runādams angliski, lai neapbēdinātu Herbēnu. Tas tiešām ir viņš, Nimrods sacīja.

-    Jūs gribat teikt, ka tas ir īsts zēns? Džons jau­tāja.

-   Par to nav šaubu. Nimrods izklaidīgi noņēma kaut ko no figūriņas lūpām. Sākumā viņš domāja, ka tas ir kāds gruzis, bet, turēdams pirkstos, viņš saprata, ka īstenībā tas ir kāds kukainis acīmredzot pārklāts ar šo­kolādi.

-    Kas tas ir? Filipa jautāja.

Nimrods aizdomu pilns paostīja kukaini. Šķiet, tā ir ar šokolādi klāta skudra, viņš atbildēja. Ļoti iespējams, ka tā satur diminuendo. Džina saistība, kas ieēsta liek sarauties mazākam un pārvērš par tādu lelli kā šī.

-    Nabaga zēns, Filipa teica. Nimrod, māt, mums viņam jāpalīdz.

-   Ko mēs varam darīt? Gonta kundze vaicāja. Tas ir Iblisa roku darbs. Viņa spēks, viņa saistība. Tas nav nekas tāds, ko var atšķetināt kāds cits, izņemot viņu. Tā nu tas ir, Filipa.

Filipa lūdzoši paskatījās uz tēvoci, kurš skumīgi pa­kratīja galvu. Jūsu mātei ir taisnība. Tas ir kas ne­jauks un riebīgs, ko viņš nodarījis zēnam, kas viņu at­brīvoja no pudeles. Nevis piešķīra trīs vēlēšanās. Bet pārvērta viņu par šo dzīvo lelli.

-     Dzīvo? Grounina kungs iesaucās. Klausieties, jūs taču negribat teikt, ka viņš mūs var dzirdēt un re­dzēt?

-    Baidos, ka tieši to es gribu teikt, Nimrods atbil­dēja.

-   Ir jābūt kaut kam, ko mēs viņa labā varam darīt, Džons ierunājās.

-   Nevaram, ja vien Ibliss nav mūsu varā, Nimrods paskaidroja. Saproti, Džon, tas ir tāpat kā tad, kad tu pataisīji nabaga Finleju par piekūnu. Tikai tu varēji atcelt spēku, kas viņu pārvērta.

Izdzirduši kliedzienu, viņi atskatījās, jo vairāki no atkritumu vācējiem skriešus tuvojās. Viens no bērniem turēja rokā mazo, antīko stikla pudelīti, kuru Nimrods toreiz Kairā bija izmantojis, lai Iblisu ieslodzītu. Tai nebija aizbāžņa, un pudeles kakliņā bija ievietota papīra lapiņa. Tā bija Nimrodam adresēta zīmīte.