Lampas bērni 2 grāmata Babilonas zilā Džine

"Mans dārgais Nimrod," viņš skaļi lasīja. "Kad tu šo lasīsi, es jau sen būšu prom. Bet neraizējies. Tu un tie briesmīgie dvīņi mani redzēs atkal. Iespējams, drīzāk, nekā tu domā. Runā, ka bērniem patīkot lelles. Es at­stāju Džonam un Filipai ko sevišķu, ar ko spēlēties. Lai atgādinātu, kas ar viņiem var notikt, kad mēs visi atkal satiksimies. Uzskatiet to par ļoti novēlotu Ziemassvētku dāvanu no tēvoča Iblisa."

-    Mēs ņemsim šo bērnu līdzi uz Ņujorku, Gonta kundze paziņoja.

-   Man likās, tu teici, ka mēs viņam nevaram palīdzēt, Filipa brīnījās.

-   Tas bija pirms tam, kad vēl nezināju, ka Ibliss iece­rējis mūs apciemot Ņujorkā, Gonta kundze sacīja. Ja viņš tiešām uzradīsies, mēs būsim gatavi. Un, kad mēs būsim iespundējuši viņu, kur gribam, teiksim, balinā­tāja pudelē, redzēsim, vai varam pārliecināt viņu izdarīt kaut ko Galibi labā. Gonta kundze nikni iekoda sev lūpā. Ja tas ir pēdējais, ko izdarīšu, iekams es… Viņa aprāvās, nepabeigusi teikumu. Uztvērusi Nimroda skatienu, viņa piebilda: Es likšu Iblisam nožēlot, ka viņš draudējis maniem bērniem.

Pēc Franču Gviānas, Jordānijas un Irākas Ņujorka šķita ļoti auksta. Pat laicīgie žēlojās par to, cik janvāris šogad ir salts. Dienu pēc tam, kad Džons un Filipa at­griezās mājās, temperatūra bija mīnus 16 grādi pēc Fārenheita, kas, pēc televīzijas laika ziņās teiktā, esot ze­mākā temperatūra, kas jebkad reģistrēta Centrālparkā. Džons un Filipa retos gadījumos, kad uzdrošinājās iziet laukā, mugursomās nesa karstos salamandras akmeņus, ko viņiem bija iedevusi daktere Zahertorte, lai palīdzētu uzturēt iekšējo siltumu. Un, kad viņi atkal gribēja jus­ties kā īsti džini, mājas pagrabā vienmēr bija sauna.

Pirmais, ko Džons atgriezies vēlējās, bija apskaut savu tēti un pārliecināties, ka viņš tiešām ir dzīvs, jo zēnu vēl aizvien vajāja atmiņas par septītā sarga nogalināšanu zem Samaras torņa.

-   Kas tev uznācis? Gonta kungs jautāja, kad Džons viņu viscaur aptaustīja.

-    Nekas, Džons plati pasmaidīja. Gluži nekas. Jauki atkal tevi redzēt, tēt. Zēns aiz prieka turpināja smaidīt arī tad, kad pēc atzīšanās par zelta Brīvības statujas salaušanu Gonta kungs uz četrām nedēļām pārtrauca viņam izmaksāt kabatas naudu.

-   Tas nav nekas smieklīgs, Džon, Gonta kungs aiz­rādīja. Tu varētu vismaz izrādīt, ka to nožēlo.

-   Jā, ser, Džons atsaucās un turpināja smaidīt.

-    Tāpēc vien sods būs divi mēneši. Divi mēneši bez kabatas naudas.

Džons papurināja galvu un mēģināja nesmaidīt. Jā, ser, viņš teica. Man žēl. Ļoti žēl. Un atkal savaldīgi apkampa tēvu.

Montija iedzīvojās pie Gontiem diezgan labi un ap­mierināja savas slepkavnieciskās tieksmes, pa laikam noķerot kādu peli vai zvirbuli. Viņa diez ko neaizrā­vās ar televīzijas skatīšanos, kā to bija darījuši Alans un Nīls, bet viņai palika gulēt vestibila sienas skapja cimdu kamerā vai blakus plītij virtuvē, klausoties radio kopā ar Trampa kundzi, kas kaķeni novērtēja vairāk par visiem. Reizēm viņa pat kopā ar Trampa kundzi gāja uz dzīvokli Dakotas namā, jo Montijai nekas tik ļoti nepatika kā Džona Lenona mūzika, ko bija iemīļojusi arī Trampa kundze. Reizēm Montija aizgāja uz kino­teātri Austrumu 86. ielā, kad tur rādīja filmu, kuru viņa tiešām gribēja redzēt. Jebko, kas saistīts ar kādu slepkavu. Vai kaķi.

Edvards Gonts, protams, bija iepriecināts atkal satikt savus brāļus Alanu un Nīlu. Tas viņam palīdzēja samie­rināties ar domu, ka viņa sieva bija atsākusi lietot savu džina spēku, un viņš ļoti augstsirdīgi iesaistīja brāļus kā pilntiesīgus partnerus savā finanšu biznesā. Drīz vien pēc tam Alans un Nīls vadīja Amerikas lielākās mā­jas mīluļu barības kompānijas pievienošanu, darījumu, kas tikai pavairoja brāļu bagātību. Kompānijas ikgadējā kopsapulcē uz akcionāriem ārkārtīgi lielu iespaidu at­stāja pārliecība par saviem ražojumiem, ko izrādīja brāļi Gonti, apēzdami vairākas skārdenes ar Mutt 'n'Pooch's liellopu gaļu un Slam Dunk jēra gaļu.

Tikmēr Gonta kundze pārliecināja Aješu parunāt ar Džinversoktoanulāra kluba komiteju un anulēt Filipas diskvalifikāciju. Gonta kundze arī nosūtīja vēsti Mimi de Gullai paciņu, kurā atradās Montanas Rečas Mag­num Opus revolveris, viņas ādas cimdi un trīs paciņas ar sauso barību kaķiem.

Divas nedēļas pēc atgriešanās mājās Džons saņēma pastkarti no Kairas. Tā nāca no Finleja ar labu ziņu. Izmantojot Edvidžesas sistēmu, viņš bija izkāsis visu naudu no Groppi Casino, un tagad ifrīti bija aizlieguši jauneklim jebkad ienākt kādā no viņu kazino. Bet, kļūs­tot par desmitiem miljoniem dolāru bagātākam, tam nebija nekādas nozīmes, un pastkartei drīz sekoja pa­ciņa Džonam. Šajā paciņā, kas svēra tikpat, cik viņa tēva hantele, atradās melna putna statuete aptuveni piecpadsmit collas augsts piekūns. Putnam bija pievie­nota zīmīte no Finleja: NOSŪTU TEV ŠO rara avis KĀ MAZU PIEMINU. NEĻAUJ TAM AIZLIDOT.

Džons novietoja melno putnu savā guļamistabā uz ka­mīna malas. Viņa tēvs to ieraudzīja un izrādīja apbrīnu. Paņēmis piekūnu, viņš pasvārstīja to rokā. Smags, - viņš teica. No kā tas ir?