Lampas bērni 2 grāmata Babilonas zilā Džine

-    Mēs abas nonācām pie slēdziena, ka Buls Haksters ir piemuļķojis Aješu, Filipa sacīja. Aizbēdzis ar visu naudu. Nemaz nerunājot par varbūtību izmantot Iblisu savā labā. Jūs zināt: saņemt trīs vēlēšanās apmaiņā pret viņa atbrīvošanu no pudeles.

-      Lai aizdegas mana lampa, bērns, Nimrods teica. Tu gribi teikt, ka visu šo laiku, kamēr mēs te sēdējām,

ieturot ilgas un nesteidzīgas pusdienas, tas vindicta pār­ņemtais Ibliss varētu būt brīvībā? Filipa mierīgi pamāja ar galvu.

-    Kāpēc tu man to neteici uzreiz?

-   Es taču tagad saku, vai ne? viņa atbildēja, un, juz­damās mazliet sarūgtināta, piebilda: Vai zināt, tas ir drusku par daudz, ka jūs dusmojaties uz mani pēc visa tā, ko esmu piedzīvojusi pati no savas vecmāmiņas.

Bet, ja Filipa bija domājusi, ka tas būs kā bumbas sprādziens, viņa kļūdījās.

-    Ak, lai nu tas tagad paliek, Nimrods sacīja, pieceldamies no galda. Sī lieta ir daudz svarīgāka. Mums jāatrod Buls Haksters, turklāt ātri.

-   Man liekas, es nojaušu, kur viņš ir, Gonta kundze ieminējās. Edvards aizvakar runāja ar viņu pa tele­fonu. Viņš ir Franču Gviānā. Vietā, ko sauc Kurū.

-   Mēs varam tur piestāt pa ceļam uz Ņujorku, Nim­rods ierosināja. Viņš skumji paskatījās uz Finleju. Pie­dod, Finlej, viņš pieklājīgi piebilda. Bet baidos, ka mūsu lidojums uz Angliju kādu laiku būs jāatliek. Tas ir ļoti svarīgi, lai mēs taisnā ceļā dotos uz Franču Gviānu. Saproti, ir tāds ļoti bīstams džins Ibliss…

-    Tas nekas, Finlejs teica. Es negribu atgriezties Anglijā.

-   Paklausies, Nimrods laipni ierunājās. Esmu pār­liecināts, ka varu palīdzēt nokārtot domstarpības starp tevi un tavu tēvu. Kad tas notika, viņš bija dusmīgs. Nešaubos, ka viņam ir bijis laiks to apdomāt un nožēlot, ko viņš toreiz teica.

-   Taisnība, es briesmīgi izturējos pret viņu, Finlejs atzinās. Es nebiju diez ko labs dēls. Bet tas notika tikai tāpēc, ka viņš bija tik draņķīgs tēvs. Turklāt esmu runājis ar Edvidžesu, un viņa piekrita, ka varu doties kopā ar viņu uz Kairu. Ar viņas palīdzību mēģināšu sapelnīt pietiekami daudz naudas, lai pabeigtu savu izglītošanos. Uz īsu laiku iestāšos darbā, un tad mēs izmantosim manu algu, lai taisītu īstu naudu.

-    Jā, pareizi, Edvidžesa atzina. Mēs ar Finleju, manuprāt, ļoti labi sapratīsimies. Ja vien viņš ievēros manu sistēmu.

-    Neesmu pārliecināts, ka es to atbalstu, Nimrods sacīja. Azartspēles ir netikums.

-   Tās nav azartspēles, Finlejs neatlaidās. Ne ar šo sistēmu. Edvidžesa man visu izstāstīja. Azartspēles no­zīmē nejaušību, un jūs tiešām varat zaudēt savu naudu. Bet ar šo sistēmu tā nav azartspēle. Tā ir droša lieta.

Atcerējies to, kas bija noticis Montekarlo, Nimrods nekādi nespēja apstrīdēt zēna loģiku. Turklāt viņam nebija laika.

-    Labu veiksmi, Džons novēlēja Finlejam. Un es nožēloju savu rīcību.

-    Aizmirsti to. Būt par piekūnu bija jauka izprieca.

-    Vai ne? Džons piekrita. Vai tas nav kā sprā­dziens?

Galibi Magana bija zēns no Franču Gviānas, apmēram desmit gadu vecs, lai gan nebija par to īsti pārliecināts. Viņš pelnīja sev iztiku kā atkritumu savācējs lielajā iz­gāztuvē netālu no galvaspilsētas Kajennas. Galibi bija viens no gandrīz simts bērniem, kas uzturējās izgāztuvē, reizēm strādādami bez pārtraukuma sešas vai astoņas stundas. Viņi meklēja lietas, ko cilvēki bija izmetuši, bet par dažiem centiem tās varēja pārdot. Zēns strādāja ar kailām rokām un basām kājām, bez jebkādas maskas, lai gan atkritumi bija kaitīgi. Reizēm viņš pat gulēja mēslos. Galvenokārt viņš meklēja liellopu kaulus, bez­alkoholisko dzērienu skārdenes, polietilēna, papīra un

plastmasas ūdens pudeles, bet kādu dienu viņš uzgāja gludu metāla kārbu, kas izskatījās ļoti atšķirīga no tiem priekšmetiem, ko atrada parasti. Viņš domāja, ka tā ir gatavota no alumīnija un visai vērtīga. Tomēr kārbas skaistums nebija nekas, salīdzinājumā ar to skaistumu, kas atradās iekšā, kristāla pudelīte, ko cilvēki parasti nemēdz izmest ārā.

Kad Galibi atrada kārbu un mazo kristāla pudelīti, • viņš nevienam par to neteica. Tam bija savi iemesli: pirmkārt, viņš baidījās, ka kāds tos viņam varētu no­zagt. Kārba un kristāla pudelīte bija tik skaisti, it īpaši pudelīte. Kad viņš to turēja pret sauli, gaisma apspīdēja garo, cilindrisko kakliņu, atgādinot kādu no raķetēm, kas laiku pa laikam pacēlās no netālā kosmosa cen­tra Kurū. Jebkurš no Galibi draugiem būtu apskaudis viņu par tādu pudelīti. Bet vēl viens, daudz svarīgāks iemesls, kāpēc viņš nevienam par to nestāstīja, bija tas, ka kristāla pudelītē bija balss, balss, kas ar viņu ru­nāja, un Galibi raizējās, vai viņa draugi neteiks, ka viņš ir traks, un varbūt viņam vajadzēs pamest darbu. Kā gan viņš varētu izskaidrot balsi kristāla pudelītē?