Lampas bērni 2 grāmata Babilonas zilā Džine

Lēnām Džons atvēra Eno grāmatu un atklāja, ka Augstais priesteris diezgan mīklaini izteicies, kas šis radījums varētu būt. Taču Vergilijs Makrībijs tulkojumā bija pierakstījis zemsvītras piezīmi, kas deva skaidrāku priekšstatu par būtni, uz kuru Džons patlaban skatī­jās.

Ne tikai pārsteidzīgas, dusmīgas, ļaunas un nepa­matotas vēlēšanās tiecas uz Iravotumu. Pielikumā sa­vai grāmatai, no kuras pašlaik eksistē tikai fragments, Augstais priesteris vedina domāt, ka, tāpat kā šo vēlēša­nos piepildījumi, Iravotumā nonāk arī visas cilvēku vē­lēšanās, kas paliek nepiepildītas, vēlēšanās, kas nekad nav īstenotas un nekad nevar īstenoties. Eno izsakās, ka šo nepiepildīto vēlēšanos enerģija sakrājas kā lielāks, pārdabisks spēks, ko viņš sauc par Optabaurotāju jeb Optabauri. To var aptuveni tulkot kā "vēlēšanos bries­monis". Runā, ka šī būtne, ja to var tā raksturot, pirmo reizi radās Ištaras sapnī, kad viņa vēlējās, lai Nebukadnecars viņai uzceltu templi. Tas varbūt izskaidro arī džinu izplatīto teicienu "vispirms apdomā, ko tu vēlies ".

Skatīdamies uz šo zaļgano, gandrīz neredzamo radī­jumu un klausīdamies klusajā, vaidošajā skaņā, kas nāca no bezveidīgās būtnes, Džons nolēma pārliecināties, vai tas tiešām tā ir, un nosprieda: vienkāršs eksperiments varētu viņam līdzēt. Uz brīdi izslēgdams no prāta savu fokusa vārdu ja nu Aješa gadījumā justu viņa spēku, Džons, cik stipri vien uzdrīkstējās, vēlējās, lai Alans un Nīls atkal būtu dzīvi.

Viņa eksperimentālā vēlēšanās nepalika bez sekām. Šķita, ka radījumam cauri izskrējis elektriskās strāvas sprakšķis, un Džons būtu varējis apzvērēt, ka tā izmērs palielinās. Tātad nevarēja būt nekādu šaubu tas no­teikti bija vēlēšanos briesmonis. Un, lai gan viņš nezi­nāja, kādēļ, tomēr juta, ka tas ir bīstams. Tiklīdz Džons pagriezās, lai rāpotu prom, viņš vaigu vaigā sadūrās ar dīvaina izskata vīrieti, kurš, tāpat kā viņš, bija nometies četrrāpus. Tomēr ar to līdzība beidzās, jo vīrietis bija kails un samircis rasainajā zālē, turklāt viņš to bija ēdis. Mati uz viņa ķermeņa auga kā putna spalvas, arī roku un kāju nagi bija kā putnam. Džons būtu iekliedzies no izbīļa, taču zālēdājs ar spēcīgu un diezgan smirdīgu roku aizspieda Džonam muti un klusējot papurināja galvu, līdz Džons ar mājienu apliecināja, ka nekliegs. Dīvainais vīrietis novāca roku un četrrāpus klusi aizlīda projām. Džons viņam sekoja.

Kad viņi bija tikuši, kā šķiet, drošā attālumā, vīrietis apstājās un apsēdās Džona priekšā, pīdams savu garo bārdu un laiku pa laikam noplūkdams sauju zāles, ko iebāza mutē un gremoja kā govs. Viņš neizrādīja nekādu vēlēšanos runāt.

-    Kas jūs esat? Džons beidzot jautāja.

-    Es esmu ķēniņš. Lai miers vairojas pār tevi.

-    Kāds kēninš?

Vīrietis paraustīja plecus un apēda vēl vienu sauju zāles. Vienkārši ķēniņš, viņš atbildēja, piedāvādams Džonam zāli.

-     Paldies, Džons atteicās. No tās man uzpūšas vēders. Viņš pieklājīgi pasmaidīja, it kā sveicinādams jaunpienācēju skolā. Dažas minūtes vēlāk, zālēdājam ķē­niņam par prieku, Finlejs nolaidās Džonam uz pleca.

Klusībā Džons sāka apsvērt, vai šis vīrietis tiešām ir ķēniņš. Ēst zāli, negriezt matus un kāju nagus un stai­gāt apkārt četrrāpus Džonam tas nekādi nesaistījās ar ķēniņa cienīgu uzvedību, bet Iravotumā bija iespējams viss. Un galu galā pat ķēniņi reizēm sajūk prātā. Šis izskatījās mazliet traks, bet ne bīstams.

-    Tas tur, Džons ierunājās. Vai tas bija vēlēšanos briesmonis?

Ķēniņš plati pasmaidīja. Jā, viņš atbildēja. Vē­lēšanos briesmonis.

-    Vai tas ir bīstams?

-    Ļoti bīstams. Visām lietām, kas nonāk Iravotumā, ir kāda vēlēšanās. Bet tā ir ļoti stipra vēlēšanās. Vēlē­šanās, lai kaut ko vērstu par labu. Vai vēlēšanās, lai kaut kas tiktu atsaukts. Vai varbūt vēlēšanās, lai kaut kas piepildītos. Bet vēlēšanos briesmonis barojas no šīm lietām, apēd tās un, vēl svarīgāk, vēlēšanās avotu. Ķē­niņš daudznozīmīgi piesita sev pie krūtīm ar spalvainu dūri. Tas padara viņu ļoti varenu. Ļoti spēcīgu. Tad viņš norādīja uz Finleju un skumji paraustīja plecus. Viņš tiks apēsts, ja ilgi paliks šeit. Un tu tāpat. Tas ir tikai laika jautājums. Vai nu tas, vai itin neko nevē­lēties. Bet, es tev jautāju, kurš to var izdarīt? Kurš var piespiest sevi būt pilnīgi apmierināts?

Ķēniņš iebāza mutē lielu zāles sauju un sāka skaļi to košļāt. Tad viņš nolaida gāzes, ļoti skaļi, gandrīz trīsdesmit sekundes ilgi, un tas viņu iepriecināja.

Džons izbrīnīts skaļi smējās. Tas iedveš bijību, viņš teica. Un kā ar jums, Jūsu Majestāte? Es gribēju sacīt, vai jūs esat apmierināts?

-    Jā, es esmu apmierināts, ķēniņš atbildēja. Es nevēlos neko. Mans sods bija taisnīgs. Tāpēc esmu pa­licis dzīvs. Tāpēc, ka man nav gluži nekādu vēlēšanos. Viss, kas man vajadzīgs, ir šeit. Daudz sulīgas zāles, ko ēst. Viņš priecīgi atraugājās. Daudz ūdens, ko dzert.

Ko vēl citu kēninš var vēlēties?

-    Man nav ne jausmas, Džons pieklājīgi piebilda. Ja jums ar to pietiek, jo labāk. Lai vai kā, cik ilgi jūs šeit esat?