Lampas bērni 2 grāmata Babilonas zilā Džine

Uzbrukums nāca no nekurienes. Vienā brīdī misiņa airētājs vadīja laivu cauri kūpošajam ūdenim, un nāka­majā Džons un suņi bija sakņupuši laivas priekšgalā, jo pēkšņi uzbruka milzīgs aizvēsturisks putns pterodaktila lielumā, mēģinot viņiem iekampt ar milzu knābi, kas izskatījās pēc tāda, kas varētu uzšķērst sānu lidmašīnai Boeing 747. Tikai misiņa pārcēlājs palika stāvus laivas pakaļgalā, sizdams milzīgo putnu ar airi, un viena no briesmoņa spalvām nokrita Džonam uz galvas.

Kad putns aizplanēja sāņus, lai pagrieztos un uz­bruktu atkal, Džons ieraudzīja, ka spalva ir tik liela kā vistas spārns. Šis putns varētu pacelt ziloni tikpat viegli kā pūce lauku peli. Rūkdams kā aligators, milzu putns atkal metās lejup, un laivinieks iesita tam ar airi. Džons saprata, kāpēc laivinieks bija no misiņa. Neviens cilvēks nebūtu varējis atvairīt negantā radījuma knābi un nagus. Bet ar katru aira vēzienu laivas grīda nedroši svārstījās zem viņa kājām, un Džons atskārta, ka daudz netrūkst, lai viņi iegāztos ūdenī. Par to viņš uztraucās visvairāk. Pat tad, ja viņš spētu izturēt ūdens vulkā­nisko temperatūru lai gan par to viņš nebija gluži pārliecināts -, nebija iespējams, ka suņi izdzīvotu.

Trešā uzbrukuma laikā milzu putns ar nagiem ieķērās laivā un būtu varējis to izcelt no ūdens, ja nebūtu Alana un Nīla, kas pielēca pakaļkājās un iecirta žokļus radī­juma zvīņām klātajās potītēs. Putns skaļi iebrēcās un, palaidis vaļā laivu, savicināja savus lielos spārnus un pacēlās gaisā ar Alanu un Nīlu, kuri vēl aizvien bija sakampuši nezvēra potītes.

-   Laidiet vaļā! Džons abiem suņiem uzsauca. Lai­diet vaļā, vai arī jūs zaudēsiet dzīvību!

" Tie būtu varējuši to izdarīt, taču nākamajā brīdī bries­mīga vēja brāzma no krasta puses šausmīgo putnu aiz­nesa prom no laivas. Un nu bija skaidrs ja Alans un Nīls palaistu vaļā putna potītes, tie noteikti aizietu bojā karstajā, vulkāniskajā jūrā.

-    Turieties! Džons suņiem uzkliedza, atsaukdams savu iepriekšējo pavēli. Nelaidiet vaļā, vai arī abi bū­siet pagalam!

Par spīti sāpēm, milzīgais putns uzbruka laivai ce­turto reizi, bet atkal vējš aizpūta to projām. Un beidzot, atzīstot sakāvi, radījums savicināja spārnus un aizlidoja tālā krasta virzienā kopā ar Alanu un Nīlu, kuru žokļi vēl aizvien apņēmīgi turēja putna potītes.

-    Viņiem pakaļ! Džons pavēlēja laiviniekam, kurš atlika airi atpakaļ dullī un atkal īrās uz priekšu. No­meties ceļos laivas priekšgalā, Džons nenolaida acis no putna, kas pie apvāršņa saruka aizvien mazāks. Tad, līdzko tas sasniedza krastu, viņam likās, ka abi suņi atlaižas no putna un nokrīt smilšainajā liedagā.

-   Pasteidzieties, viņš teica. Lūdzu, pasteidzieties! Un, Džonam par pārsteigumu, laivinieks paklausīja, sākdams airēt ātrāk, tā ka pusjūdzi, kas šķīra no krasta,

vini nobrauca tikai dažās minūtēs.

Tikmēr Džons bija ļoti nobažījies. Mocīdamies ar sliktu dūšu, viņš cerēja, ka smiltis būs mīkstinājušas kritiena triecienu, bet, piebraucot tuvāk un redzot di­vus nekustīgus ķermeņus, Džons saprata, ka tas būtu brīnums, ja tie paliktu dzīvi.

Kad laiva bija desmit jardus no krasta, Džons ielēca ūdenī un aizskrēja pa liedagu, kur gulēja Alans un Nīls. Suņu ķermeņus šķīra dažas pēdas, un zēns redzēja, ka abi vēl tik tikko manāmi elpo, bet, tiklīdz viņš tiem pieskārās, Džons atskārta, ka ne viens, ne otrs nekad vairs nepiecelsies. Viņam acīs sariesās asaras.

Alans pārstāja elpot pirmais, tad Nīls, un Džons no­gūlās starp abiem, juzdamies vientuļāks nekā jebkad mūžā. Lai ko sliktu abi uzticamie pavadoņi bija izdarī­juši kā cilvēki, ar nelokāmu paļāvību un drosmi viņi to bija atlīdzinājuši simtkārt. Nevarēja iedomāties divus labākus draugus par šiem.

Airētājs vēroja Džonu, bet palika laivā. Beidzot Džons pateica: Viņi ir miruši, un atkal apgūlās blakus abu suņu ķermeņiem. Pēc tā, ko viņš bija iedomājies notie­kam ar savu tēvu, tas viss šķita pārāk smagi, lai ar to tiktu galā. Un, gribēdams būt miris, viņš cieši iespieda seju smiltīs, mēģinādams apvaldīt asaras, kas tecēja vi­ņam pār vaigiem. Ja strausi tiešām bāž galvu smiltīs, tad viņam tagad bija skaidrs, kāpēc. Reizēm pasaule kļuva pārāk nepanesama, lai ar to saskartos. Beidzot, kad visas asaras bija izraudātas, viņš piecēlās sēdus un skumji skatījās uz abiem draugiem, kas gulēja viņam līdzās, cerēdams, ka suņu bojāeja arī varētu būt ilūzija tāpat kā viņa tēva nāve. Bet līķi nekur nepazuda.

Pēc kāda laika viņš sāka lauzīt galvu, vai nevaja­dzētu tos apbedīt, tikai viņam nebija nekā, ar ko rakt, jo armijas lāpsta bija palikusi zemes virspusē. Tā nu viņš sadabūja palmas zarus un ar tiem apklāja līķus, varbūt Filipa zinās, ko ar tiem iesākt, kad viņš māsu atradīs. Abiem tik un tā vajadzēs atgriezties pa šo ceļu. Eno nebija iedomājies dot norādi par kādu citu izeju no Iravotumas.