Lampas bērni 2 grāmata Babilonas zilā Džine

-   Tēt, lūdzu, mosties! viņš sauca. Es tā negribēju. Bet pēc asiņu daudzuma zemē un viņa sejas krāsas bija skaidrs, ka šim vīrietim nekas vairs nevar līdzēt. Džons cieši aizmiedza acis, kad no tām sāka līt asaras un krita uz mirušā bālās sejas.

-    Piedod, viņš lūdzās, tagad gandrīz bezpalīdzīgs aiz bēdām un, par spīti visam iepriekšējam, pilnīgi pārliecināts, ka tiešām nogalinājis pats savu tēvu. Tēt, man ļoti, ļoti žēl.

Nespēdami pārliecināt Džonu, ka tas noteikti nebija viņa tēvs, Alans un Nīls neveiksmīgi mēģināja aizvilkt viņu prom no mirušā. Un vairākas minūtes Džons, no­meties ceļos, ar aizvērtām acīm palika blakus līķim.

Tad Nīls skaļi ierējās, un, atvēris acis, Džons redzēja, ka līķis, kas pirms brīža likās tik īsts, bija pazudis.

Džons papurināja galvu un nedroši nopūtās. Viņš vārgi uzsmaidīja Nīlam, apzinoties, ka tā galu galā bija ilūzija. Tik un tā viņš zināja, ka nejutīsies ērti par no­tikušo, līdz atkal nebūs cieši apskāvis savu īsto tēvu.

Alans, kas bija aizskrējis lejup pa taku izlūkot tālāko ceļu, tagad lēkšoja atpakaļ. Suns vairākas reizes ierējās un, satvēris zobos Džona krekla piedurkni, pūlējās pie­celt viņu kājās.

Labi, labi, Džons teica. Es nāku.

Sekojot Alanam un Nīlam lejup pa taku spirālveida tunelī, kas vijās apkārt Samaras torņa pazemes daļai, pēkšņi varēja saprast suņu satraukumu, jo taka beidzās un viņi nonāca pie zemām durvīm sienā. Sniegdamās aptuveni galda augstumā, tās bija senlaicīgas koka dur­vis, apsistas ar melnām naglām un aprīkotas ar lielu, melnu dzelzs rokturi, kas bija veidots cilvēka galvas formā. Tā bija vīrieša galva ar pīnēs sapītu bārdu, un cirtainie mati ieskāva viņa seju. Bet iespaidīgāk izska­tījās tas, ka vīrieša dzelzs mēle bija izvilkta no mutes un pienaglota pie durvīm. Pēc Džona domām, tā bija pārsteidzoša, taču nepārprotama zīme, it kā kāds iespējams, Eno gribētu brīdināt ikvienu, kas vēlētos pagriezt rokturi, nekad neizpaust noslēpumu, kas at­rodas viņpus durvīm.

Eno bija devis diezgan skopu informāciju par to, kas Džonu varētu sagaidīt tagad. Pēc visiem pārbaudīju­miem Džons vilcinājās pagriezt rokturi. Viņpus durvīm atradās Iravotuma, bet viņš nebūtu īpaši pārsteigts, ja ieraudzītu septiņgalvainu tīģeri. Vai kaut ko vēl ļau­nāku, ko viņš patlaban nemaz nespēja iedomāties.

-   Kā jums šķiet, puiši? viņš jautāja Alanam un Nī­lam, kas joprojām ostīja durvis. Ei, man nupat ienāca prātā. Ja nu tās ir slēgtas?

Tā tiešām izrādījās, un Džonam nācās palauzīt galvu vairākas minūtes, lai saprastu, ka naglu vajag izņemt no izbāztās mēles. Un durvis, ko saturēja vienkārša bulta, atvērās.

-   Vēsi, Džons sacīja un, pavilcis durvis uz savu pusi, pieliecās un iegāja pa tām.

Atšķirībā no lāpu apgaismotās spirālveida takas, kas viņus bija vedusi apkārt Samaras torņa daļai vairākus simtus pēdu zem zemes, aiz durvīm bija neiespējami noticēt, ka viņi vispār ir pazemē, un kādu brīdi Džons un abi suņi izbrīnā sastinga.

Skatienam pavērās jūra, kas rāmi apskaloja smalku, zeltainu smilšu krastu. Viegls vējiņš bužināja Džona matus, un sejā iesitās atsvaidzinoša, iesāla dvesma. To­mēr, kas patiesi pārsteidza viņu, nebija jūras lielums, pat ne vējš, kas ar ņirbu vilnīšiem pārklāja ūdens virs­mu, bet gan fakts, ka viņš varēja redzēt tai pāri īpa­šās gaismas dēļ. Tai piemita neskaidrs mēnesgaismai līdzīgs blāvums, kas neizstaroja karstumu un vedi­nāja domāt, ka tam pamatā ir elektriska izcelsme. Un, pavēries augšup, Džons atcerējās televīzijā redzētas dokumentālās filmas par ziemeļblāzmu. Kopiespaids bija kā pasaule pasaulē.

Viņš mēģināja iedomāties, kāds gan ģeoloģisks no­tikums varētu izskaidrot šādas pazemes valstības esa­mību. Reiz pirms vairākiem gadiem viņš kopā ar ve­cākiem bija apmeklējis milzīgu alu Kentuki pavalstī. Bet tā šķita kā truša ala salīdzinājumā ar to, ko Džons redzēja pašlaik. Pat pasaules lielākajās alās nebija savs klimats un dīvaina gaisma.

Pēc septiņiem nogurdinošiem pārbaudījumiem jūs­mīgais apbrīns, ko Džons šobrīd izjuta, šķiet, pilnīgi atjaunoja viņa spēkus. Varbūt tas bija tīrais, spirdzino­šais gaiss, kas smaržoja stipri atšķirīgi no automašīnu piesārņotās atmosfēras, ko viņš bija pieradis elpot virs­zemē. Alans cītīgi ošņāja ūdensmalu un tad paskatījās uz Džonu, it kā jautādams: Kas notiks tālāk?

-   Eno kaut ko minējis, ka te būs laiva, Džons teica, rokā mētādams pāris divdesmit piecu centu monētas. Pēc Augstā priestera rakstītā, laiviniekam vajadzēja iedot divas monētas, un, lai gan viņš nepaskaidroja, kādā valūtā, Nimrods bija teicis, ka tam droši vien ne­esot nozīmes. Nav ne miņas no laivas.

Kamēr viņš to teica, Nīls, kura acis bija modrākas par brāļa un jaunā saimnieka acīm un kurš bija pētījis no­slēpumaino apvārsni, jo nebija iespējams tieši noteikt, kur zeme virs viņiem balstījās uz zemes zem viņiem, tā­pat kā nebija iespējams precīzi pateikt, kur jūra beidzas un kur mirdzošās, elektriskās debesis sākas, ierējās, jo tālumā uz ūdens virsmas kaut kas parādījās.

-   Kas tur ir, Nīl? Džons jautāja, sekodams lielā suņa skatienam. Vai tu ko redzi?