Lampas bērni 2 grāmata Babilonas zilā Džine

-    Sveiks, Džon! tēvs sveicināja. Prieks tevi sa­tikt.

-    Tēt, Džons brīnījās. Ko tu te dari?

-    Nē, ko tu te dari?

Alans un Nīls skrēja pretī savam brālim, bet, kad tie jau grasījās palēkties un nolaizīt viņam seju, kā to parasti darīja mājās, un Gonta kungam pēc tam ne­reti nācās noņemt un noslaucīt brilles, jo, saslējušies pakaļkājās, suņi bija tikpat gari kā brālis, tie pēkšņi apstājās un, satraukti rūkdami, it kā juzdami, ka kaut kas nav kārtībā, atkāpās no stāva, kas rēgojās uz takas. Alans un Nīls paskatījās uz Džonu un vairākas reizes ierējās, un Džonam nebija jājautā suņiem, lai zinātu, ka vīrietis uz takas nebija nevarēja būt viņa tēvs. Un tomēr…

-    Kā tu šeit nokļuvi, tēt?

-    Tas ir labs jautājums. Es pats īsti nezinu.

Tā bija laba atbilde, ciktāl tā atbilda patiesībai. Bet, ņemot vērā iepriekšējos sešus sargus, Džons diez ko nesliecās ticēt pats savām acīm, ka viņa tēvs tiešām bija šeit. Protams, ja vien visi iepriekšējie pārbaudījumi nebija gudri izplānoti, lai maldinātu viņu par šā pēdējā sarga realitāti. Džons piegāja pie tēva un uzlika roku viņam uz pleca. Uzvalks bija no kašmira auduma un pēc taustes noteikti bija īsts. Un vai tas nebija viņa iemīļotais odekolons? Pat piparmētru konfekte Edvardam Gontam uz mēles izskatījās vietā: Gonta kungs vienmēr tās sūkāja pēc cigāra smēķēšanas. Ja tas bija Džona iztēles auglis vai kāda ilūzija, tad tā bija tik­pat reāla kā zelta pulkstenis tēvam uz rokas. Un tāpēc Džons saprata, ka nevar cirst šim vīrietim ar zobenu un nogalināt viņu, pilnīgi nepārliecinājies, ka viņam darīšana ar krāpnieku vai ko tādu, kā nemaz nav.

-    Tēt, viņš piesardzīgi ierunājās.

-   Jā, Džon.

-   Vai atceries to mazo zelta Brīvības statuju uz raks­tāmgalda tavā kabinetā? Es tai nolauzu roku, kas tur lāpu. Tas atgadījās nejauši. Jau sen gribēju tev to pa­teikt. Es to pielīmēju vietā ar superlīmi, bet diez cik labi tas neizdevās. Man tiešām ļoti žēl.

Tas notika, kad uzradās Nimrods un lūdza dvīņus palīdzēt viņam atgūt Zālamana Burvju grāmatu. Zē­nam nebija nekāda attaisnojuma par statuetes sabojā­šanu. Viņš nevarēja paskaidrot, kā tas gadījās. Izlikda­mies, ka saņēmis Akadēmijas balvu, viņš neuzmanīgi to pacēla gaisā, un roka ar lāpu nolūza. Stulbā man­tiņa bija maksājusi 25 000 dolāru, un Džonam šķita pilnīgi neiespējami, ka tēvs to uzņemtu mierīgi. Tāpat, pēc viņa domām, tēvs nekādā ziņā nejustos priecīgs, ka viņš ieradies Irākā. Galu galā viņš bija piekritis, ka Džons un Filipa drīkst doties līdzi Nimrodam tikai uz Stambulu un Vāciju.

-    Es tiešām nezinu, kā tas notika, viņš teica. No­tika, un viss. Kā reizēm mēdz gadīties. Džons paraus­tīja plecus. Piedod.

-    Tas nekas, dēls. Es saprotu. Tur neko nevar līdzēt. Turklāt tā ir tikai greznumlieta, vai ne? Un Edvards Gonts uzsmaidīja savu jaukāko, iecietīgāko smaidu. Viņš nelādējās un nedraudēja Džonu pārmācīt un ne­liedza zēnam kabatas naudu uz sešiem mēnešiem. Tas nemaz neizskatījās pēc īstā Gonta kunga. Vismaz ne tā Gonta kunga, kāds viņš bija ziemā. Filipai patika vainot savus vecākus, ka tie vairāk rūpējas par mēbe­lēm un mākslas darbiem nekā par saviem bērniem, un, kaut gan Džons zināja, ka tā nebija taisnība, viņš bija pilnīgi pārliecināts, ka īstais tēvs viņam būtu nolasījis pamatīgu lekciju. Viņš nešaubījās, ka pat te, Irākā, viņa tētis par to būtu bijis nikns.

-   Tēt? Es tikai gribu, lai tu to zinātu. Tas nav nekas personisks, labi?

Tā runādams, Džons cirta savam tēvam ar zobenu, rūpīgi ievērodams Eno stingro instrukciju: "Traucētā­jam bez iebildumiem jānogalina septītais sargs vai arī jāsaskaras ar pilnīgu savu ezoterisko centienu izjuk­šanu." Džonam nebija īsti skaidrs, ko nozīmē "ezoterisks", bet viņš bija pārliecināts, ka Eno instrukciju nepildīšana vārds vārdā varētu novest pie tā, ka viņš nekad vairs neredzēs savu māsu vismaz to māsu, kuru viņš pazina un mīlēja.

Bet, ja Džons bija sagaidījis, ka zobens izies cauri gai­sam, viņš kļūdījās. Viņa cirtiens likās briesmīgi stiprs. Jo ļaunāk bija tas, kas Džona tēvs skaļi iekliedzās, it kā tiešām būtu nogalināts. Viņš arī nepazuda kā pārējie sargi. Viņš uz mutes nokrita zemē un nekustīgi gulēja asiņu peļķē. Asinīs, kas izskatījās gluži slapjas un īstas, un sarkanas.

Džons iekliedzās.

-    Ko es esmu izdarījis? viņš vaimanāja.

Džons aizsvieda zobenu un ātri nometās ceļos bla­kus savam upurim. Zēnam sametās slikta dūša, un viņš bija šausmīgi uztraucies, ka ir izdarījis ko šausmīgu. Viņam iešāvās prātā, ka Eno kaut ko sajaucis vai Vergilija Makrībija tulkojums bijis kļūmīgs. Miris šis cilvēks joprojām izskatījās tieši kā Džona tēvs.

-    Nē, nē, nē, lūdzu, nē, tas nevar būt.

Ar drebošām rokām viņš noņēma mirušajam vīrietim brilles un iebāza tās uzvalka krūšu kabatā, kur atrada cigāra tūbiņu ar Manyana Grand Cru, kas bija viņa tēva iemīļotā marka. Kāpēc lai neīstajam Edvardam Gontam vispār būtu vajadzīgs cigārs?