Lidojošie šķīvji

—   Pilnīgi sveša meitene pie manis ciemos nenāktu.

—   Mēģini taču saprast, — Mēliks ņēmās skaidrot.

—  Pieņemsim, ka tāda tomēr atnāktu.

—   Varbūt mēs kaut ko spēlētu, — Marju atbildēja.

—       Ah-hā, tas der! — Jirnass iesaucās. — Ko tad jūs spēlētu?

—   Vienalga, ko, — Marju atbildēja.

—   Futbolu taču jūs nespēlētu, — Kaurs atkal iedzēla.

—   Protams, nespēlētu.

—   Bet ko tad jūs spēlētu? — Mēliks neatlaidās.

—  Vai klases spēlētu?

—        Klases gan varētu spēlēt, — Marju atbildēja, un viņas sejā tobrīd bija manāms apnikums.

—        Urrā! — Mēliks iesaucās. — Beidzot tomēr kaut kas noteikts! Esi nu eņģelis, Marjucīt, un iemāci mums spēlēt klases!

Marju nekas cits neatlika. Turpat uz smilšainās ielas viņa uzzīmēja klašu kvadrātus un pašā augšā «debe­sis», kurās bija jānokļūst spēles dalībniekiem. Un drīz vien tai vietā pacēlās pelēks putekļu mākonis.

—   Ap-čī! — reizumis atskanēja Marju skaņā balss. Vai arī:

—   Aplam ielēci! Vai arī:

—   Tu uzkāpi uz svītras!

Kad Marju akmentiņš beidzot ļoti veiksmīgi trāpīja «debesīs», zeni ar savējiem bija palikuši kaut kur pa vidu.

—   Tagad es esmu eņģelis, — Marju smiedamās teica.

—  Tiku «debesīs».

Marju pietika. Viņai bija apnicis spēlēt ar puikam. Tie nebija nekādi pretinieki. Taču zēni bija iesiluši.

Viņi pat nepamanīja, kad Marju bija aizgājusi. Viņi gribēja iekjūt «debesīs». Viņi darīja visu, lai iekļūtu «debesīs». Un beidzot ari iekļuva — visi trīs pēc kār­tas: Mēliks, Jirnass un Kaurs.

Zēni bija nokusuši un noputējuši.

Bija pienācis vakars.

—        Kopējiem spēkiem var ar visu tikt galā, — teica Jirnass un laimīgi pasmaidīja.

—       Jā, — Kaurs piekrita. — Pa vienam šīs klases spēlēt nav interesanti.

Taču Mēliks nopietni iebilda:

—   Tas vēl ir tikai sākums.

—   Kādā ziņā? — Jirnass pavaicāja.

—   Ar klasēm vien mums visu vasaru neiztikt.

Pārējie zēni saprata, ka Mēlikam ir taisnība.

—       Jāizdomā vēl kaut kas, — Jirnass prātoja un tad nopūtās.

Bet bija jau pienācis vakars.

—   Jāiet mājās, — Kaurs teica.

—       Viņa ieradīsies ar pusdienas autobusu, — atga- dināja Jirnass.

Pārējie to jau zināja tāpat.

—       Tā būs grūta vasara, — Mēliks nosūrojās. — Ļoti grūta vasara.

Zēni vēlreiz nosolījās cits citam, ka vienmēr turēsies kopā, lai cik grūta būtu šī vasara.

Un tad viņi devās mājup — katrs uz savu pusi, bet kopējā nelaime visiem spieda sirdi.

Pamalē milza tumšs mākonis.

2

No lietus lāsēm grabēja autobusa jumts, bet pār lo­giem plūda pelēkas straumītes. Lija stipri. Lija tā, ka tīrumiem labuma no tā būtu atliku likām, kā to jau kuro reizi apgalvoja kāds ādas mētelī ģērbies večuks pakaļējā sēdeklī.

— Neviens sausums nav mūžīgs, — pamācoši no­teica vīrs, kurš nebija noņēmis no pleciem mugursomu un tādēļ visu laiku sēdēja, uz priekšu sagumis.

—   Ļāvis tik sienu nopļaut, — nosūrojās resna mā­muļa ar sārtu seju. Ar tirānu pārvilktajā groziņā, kas atradās viņas klēpi, čiepstēja cālīši.

—   Sī lietusgāze neilgs mūžīgi, — mierinādams teica vīrs ar mugursomu.

Kerta, dzirdot šādas braucēju valodas, nodomāja, ka arī šī vasara neilgs mūžīgi. Līs lietus, spīdēs saule, un viņa atkal atgriezīsies mājās. Taču tas bija diezgan nožēlojams mierinājums. Šovasar bija iecerēts gluži kas cits. Visas ģimenes kopīgs izbraukums ar teltīm. Svēt- ezers, Lielais Munameģis un Gauja. Vakaros uguns­kuri. Uz iesmiem cepts šašliks. Saules lēkti un putnu rīta gaviles rasas slacītā mežā. Bet tad pēdējā brīdī pienāca ziņa, ka tētim jābrauc uz ārzemēm. Māmiņai bija iespēja braukt viņam līdzi. Un tā visām šīm jau­kajām iecerēm bija pārvilkta svītra. Nu, labi, vecāki atvedīs viņai kaut ko no ārzemēm, taču tas neatsvērs ugunskurus, šašliku un saules lēktus Gaujas krastos. Pats par sevi, protams, tas ir lieliski, ka tētim un mā­miņai ir iespēja braukt uz ārzemēm. Bet kas tagad no­tiks ar viņu? Gādāt ceļazīmi uz pionieru nometni bija jau par vēlu. Un tad radās šāds atrisinājums: braukt kaut kur, kaut kādā ciematā, pie kaut kāda tēva drauga. Pilnīgi svešos ļaudīs!

—   Galvenais tomēr ir tīrums, — teica ādas mētelis pakaļējā sēdeklī.

—   Mūsu pusē jau nopļāva veselu lēveni, — teica māmuļa ar cālīšiem, kura bija noraizējusies par pļau­šanu. — Varēja taču pāris dienu nogaidīt un paskatī­ties, kāds laiks iestājas.

—   Iepriekš nav ko raizēties, — mierināja vīrs ar mugursomu. — Pagaidām nav nekādas vainas.

«Tik tiešām,» Kcrta pēkšņi nodomāja. «Kāpēc iepriekš sūroties?» Viņa negribēja būt tāda vaimanātāja kā tā māmuļa ar cālīšiem. Galvenais taču ir, ka tētis un mā­miņa varēs jauki izbraukāt ārzemes. Gan jau viņa tiks galā.

—   Varbūt būs ļoti laba vasara, — noteica virs ar mugursomu.

Kertai radās-tādā sajūta, ka šis .vīrs ar .mugursomu uzrunātu nevis noraizējušos māmuļu ar cālīšiem, bet gan viņu. Tik labi saderējās šā vīra vārdi ar Kertas domām. Bet tad māmuļa ar saviem cālīšiem izkāpa no autobusa un saruna apsīka. Kerta gan turpināja tādā pašā garā savu domu, taču vīrs ar mugursomu neteica vairs nekā.