Lidojošie šķīvji

—       Tas ir ļoti interesanti, — bibliotēkas vadītāja to­reiz Mēlikam bija atbildējusi. — Parādi arī man, kad būsi stāstu uzrakstījis.

Taču Mēlika dēku romāns vēl nebūt nebija gatavs. Un Mēliks nestāstīja bibliotēkas vadītājai, ka romāna nobeigumā bīstamo spiegu notvers trīs zēni. Ja beigas jau iepriekš zināmas, tad nav interesanti lasīt.

Mēliks saņēma dūšu un pieklauvēja pie bibliotēkas durvīm. Viņš cerēja, ka, būdams pazīstams ar vadītāju, drīkstēs ieiet pie viņas, kaut arī bibliotēka vēl nav at­vērta.

—       Atvainojiet, ka tik agri jūs traucēju, — viņš teica, tikko'vadītāja bija atvērusi durvis.

—       Vai tad grāmatas, kuras tu aizvakar paņēmi, jau izlasītas? — vadītāja nobrīnījās.

—       Vēl nav vis, — Mēliks paziņoja. — Bet man ne­pieciešams mazliet parunāties ar jums zem četrām acīm.

Par šādu Mēlika vēlēšanos vadītāja vēl vairāk no­brīnījās, taču laipni lūdza viņu ienākt dibentelpās.

Mēliks apsēdās abonementa telpās un sāka dīdīties uz krēsla. Viņš nejutās visai omulīgi, lai gan ar bib­liotēkas vadītāju viņam bija draudzīgas attiecības, un tobrīd šais telpās neviena nebija un viņam ne par ko nebija jākaunas.

—       Atvainojiet, — Mēliks pēdīgi sacīja. — Vai jūs vēl atceraties tos laikus, kad bijāt maza meitene?

—        Kā to ņem. — Bibliotēkas vadītāja kļuva mazliet domīga. — Patlaban man ir astoņpadsmit gadu.

—   Tikai? — Mēliks nobrīnījās.

—   Jā. Pērn es beidzu skolu.

—       Tad jau gan jūs daudz ko atcerēsieties, -r- Mēliks priecīgi teica, — Ar ko jūs, meitenīte būdama, nodar­bojāties?

—       Man bija daudz mazu brālīšu un māsiņu, — bib­liotekāre atbildēja, — un man viņi bija jāaprūpē.

—   Vai tas jums patika? — Mēliks pavaicāja.

—       Jā, bērni man patika toreiz un patīk arī tagad. Es pat kādubrīd biju domājusi kļūt par bērndārznieci, bet sanāca tā, ka izmācījos par bibliotekāri.

—       Acīmredzot mums būs jāpagādā arī bērns… — Mēliks savā nodabā nobubināja.

—   Ko? — bibliotekāre mazliet samulsusi vaicāja.

—       Nē, neko, — Mēliks attapās. — Es tikai skaļi do­māju.

—   Kas tev ir uz sirds, Mēlik?

Bibliotēkas vadītājas balss skanēja maigi un līdz­jūtīgi, taču tajā bija jūtamas ari bažas.

Mēliks noprata, ka viņš nav bijis gluži pieklājīgs. Nav pieņemts gados vecāku cilvēku tā uzreiz izpraš­ņāt. Vispirms tomēr vajadzētu paskaidrot, kāpēc viņš tā jautā.

—  Atvainojiet, — viņš teica. — Bet mani ļoti inte­resē meiteņu jūtu un domu pasaule.

—   Vai tu esi nodomājis rakstīt kaut ko par meite­nēm? — pavaicāja bibliotekāre.

—   Tieši par to šobrīd neesmu domājis, — Mēliks at­zinās. — Taču ļoti iespējams, ka es savā romānā attē­lošu arī vienu meiteni.

Viņam pēkšņi iešāvās prātā doma, ka spiega tvarstī­šanā tik tiešām būtu varējusi palīdzēt arī meitene.

—   Kādēļ tevi uzreiz sākusi interesēt meiteņu jūtu un domu pasaule? — bibliotekāre jautāja. — Bet var­būt tas ir noslēpums?

—   Nē, tā gluži nav, — Mēliks atbildēja. — Pie Jir­nasa atbraukusi ciemos kāda meitene, un mums jāgādā par to, lai viņai nebūtu garlaicīgi.

—   Ak tā! — iesaucās bibliotekāre un nez kāpēc iesmējās.

Mēlikam šie smiekli diez kā nepatika. Pēc viņa do­mām, viss bija vairāk nekā nopietni.

—   Zini ko, — bibliotekāre turpināja. — Mums ir kāda grāmata — «Par ko interesējas meitenes». Tā ir veca grāmata, un mums tā ir tikai vienā eksemplārā. Bet šobrīd tā ir uz vietas, tieši vakar tā tika atnesta atpakaļ. Ja vēlies, vari šo grāmatu dabūt. Tur ir ap­rakstīts, ar ko meitenes nodarbojas.

—   Es to paņemtu gan, — Mēliks sacīja. — Man kabatā pat ir lasītāja karte.

Aiziedams no bibliotēkas, Mēliks padusē nesa grā­matu «Par ko interesējas meitenes». Pēc brītiņa viņš vairs nespēja pretoties kārdinājumam un uz labu laimi atšķīra grāmatu. Viņš bija uzšķīris nodaļu par foto­grafēšanu. Taču Mēliks tūlīt pat ievēroja, ka mācība par fotografēšanu krietni vien novecojusi. Un kas tur par brīnumu! Grāmata bija izdota pirms trīsdesmit gadiem. Tomēr te bija atrodams ari kaut kas būtiski svarīgs. Izrādījās, ka meitenēm tika ieteikts fotografēt bērnus.

«Tātad bērns tomēr jāsagādā,» Mēliks nodomāja. Fotoaparāts, par laimi, viņam jau bija.

Lai nu kā, Mēliks itin labi saprata, ka sagādāt bērnu nav nekāds vieglais uzdevums. Bērni ir vecāku vislie­lākais prieks un dārgākā manta. Bērni ir mūsu nā­kotne. Bērns tiek glabāts un uzmanīts ik uz soļa. Diez vai kāds no vecākiem būtu ar mieru dot puikām savu acuraugu, kaut arī tikai fotografēšanai. Un mazu brā­līšu vai māsiņu nebija ne Mēlikam, ne Kauram, ne Jir- nasam.

Mēliks pa ceļam iegriezās pie Kaura.

—       Vai iesim pie Jirnasa un Ķertas? — Kaurs, jau durvīs stāvēdams, vaicāja.

—   Tukšām rokām neklājas iet.

—   Tā gan, bet… ko mēs viņiem nesīsim?

—   Vajadzētu aiznest bērnu.

—   Bērnu?

—   Tieši tā.

—   Kādu bērnu?

—       Pavisam parastu bērnu, kuru Ķerta varētu ap­rūpēt un fotografēt.

Kaurs iepleta acis.

—   Vai tu nopietni runā?

—       Ar tādām lietām es taču nejokošu. Un kas tur būtu tik dīvains? Meitenēm ļoti patīk aprūpēt bērnus. Un otrkārt… Ja tu man netici, uzklausi vismaz, kas par šo jautājumu teikts zinātniskā grāmatā.