LIELĀ ĀJURVĒDAS GRĀMATA

Spazmolītiskā iedarbība. Konstatēts, ka Tinospora cordifolia atslābina zar­nu un dzemdes gludos muskuļus un nomāc muskuļu savilkšanos, ko rada his- tamīns un acetilholīns.

•      Tinospora kopā ar gī nomierina vātu, kopā ar palmu sulas cukuru palīdz pret aizcietējumu, ar cukuru - nomierina pītu, ar medu - kaphu, ar rīcin­eļļu - atvieglo stāvokli podagras artrīta gadījumā, bet ar sausu ingveru - pa­līdz pret reimatoīdo artrītu.

•      Tinosporas sula, sajaukta ar garo piparu (pippali) pulveri, palīdz pret drudzi.

•       Tinosporas, Indijas matuzāles (paprata, Fumaria indica) un amlas novārī­jums palīdz pret pītas radītu drudzi.

•       Pret dzelti jālieto tinosporas lapu pasta ar paniņām.

•       Auksts tinosporas uzlējums ar medu palīdz pret pārmērīgām slāpēm.

•       Auksts tinosporas uzlējums, sajaukts ar medu, pārtrauc vemšanu.

•       Tinosporas, nīma lapu un asšķautņu lufas (patola, kadvaa par vai, janglee chichodaa, Lujfa acutangula) lapu novārījums mazina gastrītu un ar to sais­tītos veselības traucējumus.

•       Novārījums, pagatavots no 30 g tinosporas, sausa ingvera un koriandra sēklām, atvieglo stāvokli podagras un ādas slimību gadījumā.

•       Tinosporas un nīma novārījums palīdz pret augoņiem.

•       Tinosporas sakne ar rīsu ūdeni palīdz pret splenomegāliju jeb liesas palieli­nāšanos.

•       Pret plaušu apaļtārpiem (Dictyocaulus filaria) palīdz regulāra ar eļļu sajauk­tas tinosporas lietošana.

•       Acu ieziešanai izmanto 10 g tinosporas sulas, kas sajaukta ar medu un 1 g akmens sāls. Palīdz dažādu acu problēmu, piemēram, pterīgijas, redzes de­fektu, kataraktas un niezes gadījumos.

•       Cilvēkiem, kuri lieto alkoholu, regulāri jāizmanto tinospora, lai vitalizētu aknu audus un novērstu šī orgāna bojāšanos.

20, MEDUS

Ājurvēdas tekstos teikts, ka medus spēcina un papildina citas zāles. Ājurvēdā uzskata: lai arī medus ir salds, tomēr pareizās devās kopā ar zālēm nekaitē dia­bēta slimniekiem un tukliem cilvēkiem. Iespējams, ka šajos gadījumos nozīme ir medū esošajiem fermentiem un īpašai olbaltumvielai, kā arī vitamīniem un antibakteriālām vielām. Medus ir senākais saldinātājs, ko cilvēks ir izmantojis. Medus ir pieminēts visās senajās reliģijās. Senajā Babilonijā znotam vajadzēja dāvināt tik daudz medus, cik viņš varēja patērēt pirmajā lunārajā mēnesī pēc kāzām. No šīs tradīcijas ir cēlies nosaukums "medusmēnesis".

Medus top no nektāra - saldas sulas, ko ziedos izdala nektāra dziedzeri. To vāc gan mājas, gan savvaļas bites. Savākto nektāru bites pārvērš medū un uzkrāj šūnās. Nektāra sastāvā ir 50-90 % ūdens, 10-50 % cukura (galvenokārt saharoze) un 1-4 procenti aromātisku vielu, pigmentu un minerālvielu. Pār­vēršot nektāru medū, bites samazina ūdens daudzumu medū tā, ka tas sasniedz 14-19 procentus. Tās pievieno arī medum fermentu, kas invertē saharozi, tāpēc saharoze ar 12 oglekļa atomiem pārvēršas par diviem cukuriem ar 6 oglekļa atomiem - par fruktozi un glikozi. Fruktoze ir saldākais no parastajiem cuku­riem, tāpēc medus ir saldāks par cukurniedru cukuru. Medus satur arī nelielu daudzumu minerālvielu un vielas, kas tam piešķir krāsu un smaržu, kā arī B^ Bn , C vitamīnu un nikotīnskābi. Medus uzturvērtību nosaka augstais cukuru saturs, ko ķermenis izmanto tiešā veidā enerģijas iegūšanai. Medus satur vai­rāk uzturvielu nekā rafinētais cukurs. Ēdienu receptēs medu vajag mazāk nekā cukuru, ja receptēs aizvieto cukuru ar medu, labāk to darīt pēc tilpuma, nevis pēc masas vienībām, jo medum ir lielāks blīvums nekā cukuram un tas dod vairāk kaloriju.

IZMANTOŠANA arstniecĪbĀ