Locis Kids

Cilvēka ķermenis vientuļš slīdēja caurspīdīgajā zilgmē pāri straumes saviļņotajiem ūdensaugu mežiem, zem plaisu tumšajām spraugām. Pāri viņam šūpojās dzīvsudrabs, lejā zibēja putnu ēnas, biedēdamas miegaini nekustīgās zivis. Bet cilvēks runāja, un zi4 vis klausījās Šekspīra tvirtās strofas, Te- nisona baltās vārsmas, Kiplinga un Svin- berna dzejoļu valdzinošo mūziku, Brouninga dīvainās asonanses. Zivis izpeldēja no tumšajām grotēm un atstāja krāšņās ūdensaugu birzes. Cilvēks noklausījās zivju tenkas un runāja, runāja, runāja.

Brokastā krietni saēdies bruņurupuča gaļu un ceptas papardes, Lindals, kā parasti, pakāra plecā ultrahidrofonu, paņēma pleznas un devās uz jūru.

Pūta silta rīta brīze. Caurspīdīgās ūdensblusas bija iznākušas tālu sauszemē. Tas vēstīja sliktu laiku, bet Lindals nolēma riskēt. Jau tā četras dienas pēc kārtas bija lijis. Viņš ar skumjām atcerējās būdiņā pavadītās ilgās stundas. Lindals iestūma laivu ūdenī, ielika airus duļļos un stūrēja uz aizvēja pusi. Kad viņš brauca apkārt zemesragam, kas iesniedzās tālu jūrā, parādījās saule. Jūrā iemirgojās neskaitāmi žilbinoši punktiņi. Lindalam kļuva silti un uznāca miegs. Viņš pasmēla saujā ūdeni un apslacīja acis. Pasaule pārvērtās un atmirdzēja varavīkšņai- nos toņos.

Tālu jūrā Lindals pamanīja kaiju baru. Griezīgi spiegdamas un skarbi klaigādamas, tās riņķoja virs kāda nekustīga priekšmeta, te, spārnus sakļāvušas, nomezdamās uz ūdens, te atkal paceldamās gaisā.

«Tas nav bez iemesla,» nodomāja Lindals, «liekas, tur kaut kas ir. Varbūt beigta valzivs?»

Viņš aizairēja līdz vietai, virs kuras laidelējās kaijas. Bet tā nebija beigta valzivs. Uz ūdens šūpojās milzīga kalmara zaļais ķermenis. Dzīvnieks mira. Zaļo krāsu nomainīja spilgti purpursarkana, tad maigi iedzeltena. Laiku pa laikam bezspēcīgi saļimušie taustekļi pacēlās un kulstīja ūdeni putās kā okeāna tvaikoņa dzenskrūves. Milzīgajās, iluminatoriem līdzīgajās cilvēciskajās acīs bija sastingušas nāves skumjas un mokas. Lindalam šķita, ka astoņkājis ar lūgumu un cerību raugās tieši uz viņu. Bet ko viņš varēja darīt? Kā redzams, dzīvniekam bija bojāts kāds svarīgs orgāns un viņš nevarēja ienirt. Kaijas viņu apstāvēja vēl dzīvu. Viņš varbūt vēl uz kaut ko cerēja, kā lūdzot stiepdams uz priekšu resnos, notekcaurulēm līdzīgos taustekļus un žēli plātīdams briesmīgo knābi, bet kaijas jau redzēja, ka milzenis lemts iznīcībai.

Lindals pārmeta pār bortu ultrahidrofonu un uzmanīgi izritināja virvi, tad uzlika masku, nostiprināja austiņas un no laivas pakaļgala piesardzīgi ienira. Zaļganais ūdens bija apbrīnojami dzidrs. Milzīgie piesūcekņi ar asajiem nagiem izskatījās vēl briesmīgāki, bet paši taustekļi bija krietna baļķa resnumā.

Arī te visi posās kuplām dzīrēm. Jūras bezdelīgu bari šaudījās pie pašas kalmara astes, kas atgādināja torpēdas stabilizatoru. Zeltainā makrele turējās pa gabalu, bet varēja redzēt, ka tā gatava jo rosīgi piedalīties gaidāmajā laupījuma dalīšanā. Pretīgā zivs hirurgs jau sāka kost mirstošajam milzenim, un spilgtais, nekaunīgais jūras gailis pamanījās atraut tam gabaliņu miesas.

Kalmars saskatīja cilvēkā jaunu ienaidnieku. Saņēmis pēdējos spēkus, viņš ierāva taustek|us un metās prom. Pēkšņi ūdens kļuva tumšs un duļķains. Lindals ienira un, pakampis uz smilšainā dibena gulošo aparātu, peldēja kalmaram pakaļ. Tas netika tālu. Izlaidis tintes melnu šķidrumu, viņš kļuva bāls kā rēgs, un Lindals viņu pirmajā mirklī pat nepamanīja. Viss zivju bars Ijau bija klāt kā likts. Pat pašas biklākās un piesardzīgākās steidzās panākt nevarīgo dzīvnieku.

Netālu ieraudzījis tumšzilu torpēdu, Lindals nodomāja, ka tā ir haizivs. Plēsoņas parasti nenokavē tādas lepnas bēres, un viņš jau sen tās gaidīja. Bet izrādījās, ka tas ir liels un enerģisks delfīns. Pa ultraskaņas telegrāfu saņēmis ziņu par mūžsenā ienaidnieka agoniju, tas bija atpeldējis, nespēdams liegt sev tādu izpriecu. Nenogaidīdams, kad kalmars būs beigts, delfīns atvēra zobaino knābjveida rīkli un drosmīgi devās uzbrukumā. Viņš sagrāba bezspēcīgi nokārušos taustekli un mēģināja to pārkost. Bet milzenīs negaidīti apvija delfīnu ar trim taustekļiem reizē. Delfīns mēģināja izrauties, taču astoņ'kāja apkampiens kļuva vēl ciešāks. «Dzīvs suns labāks par beigtu lauvu,» nodomāja Lindals un, izniris, lai-'iekamptu gaisu, peldēja muļķa delfīnam palīgā. Tas nemaz vairs nespirinājās, gluži kā trusītis anakondas žņaudzienos. Lindals mēģināja ar nazi nocirst pašu briesmīgāko taustekli, kura gals locījās, kuldams ūdeni. Ar dažiem cirtieniem viņam tas izdevās. Raustīdamies kā milzu ķirzakas aste, tausteklis grima dibenā. Tam metās virsū bars zivju. No melnas plaisas locīdamās izpeldēja tumši lāsumaina šalle. Ieraudzījis pusatvērto daudzzobaino rīkli, Lindals pazina rnurēnu un riebumā nodrebēja. No stumbeņa kā reta dūmu strūkla plūda zilas asinis.