Locis Kids

Kad Lindalam izdevās nocirst vēl vienu taustekli un delfīnu atbrīvot, tas jau gandrīz vairs neelpoja. Uz.viņa ķermeņa bija skaidri saredzamas mēness krāteriem līdzīgās drausmīgo piesūcekņu pēdas. Vietām šīs asins- sūcējas bankas bija norāvušas viņam visu ādu.

Lindals aptvēra delfīnu ar rokām un kopā ar to uzpeldēja virs ūdens. Viņš ierāpās laivā, ievilka aparātu un tad sā'ka nodarboties ar delfīnu. Viņš gribēja to piesiet pie laivas un nogādāt krastā. Taču, apdomājies, ka delfīna tauki viņam nav vajadzīgi, kamēr vel nav izlādējušās visas baterijas, viņš nolēma dāvāt drosmīgajam bezprātim dzīvību.

Sameklējis adatu ar izturīgu zīda makšķeres auklu, viņš sašuva pašas briesmīgākās brūces un, pagaidījis, kamēr delfīns sāka izrādīt pirmās dzīvības zīmes, paplikšķināja tam pa muguru un atgrūda to no laivas.

Delfīns gulēja uz ūdens kā apdullis. Lindals to uzmanīgi pastūma ar airi. Delfīns sakustējās, un, ar asti cirzdams pa ūdeni, sāka peldēt. Viņš apmeta loku ap laivu un ierīkojās ķīļūdenī.

Lindals ievēroja, ka vējš pieņemas spēkā, un vēl sparīgāk ķērās pie airiem. Blusas nebija melojušas. Tuvojās vētra, un vajadzēja steigties mājup. Delfīns no laivas neatpalika, bet cilvēks tam vairs nepievērsa uzmanību, viņš skaļi deklamēja «Balādi par Tamplin- sonu».

Un redz tas murgā baismā: Tur ellē nomocītā zvaigzne Deg spoži baltā gaismā … *

— Nu, uz kurieni tu peldi, muļķi? — Lindals jautāja delfīnam. Laiva šķērsoja zemūdens rifu joslu, un zemesrags jau bija ar roku aizsniedzams. Bet delfīns vēl arvien neatstāja savu glābēju. Tikai pie paša krasta viņš palēcās gaisā un aizpeldēja jūrā pretī arvien spēcīgākajiem viļņiem.

Tikai pēc trim dienām okeāns norima un ūdens kļuva gaišāks. Lindals nostādīja ultra- hidrofoņu pie ieejas grote, kas bija aizaugusi ar nelielām 'tridaknām. Jauzdamas

* Dzejas rindas atdzejojis O. Sarma.

potenciāla ienaidnieka klātbūtni, gliemežnīcas aizcirtās ciet un nevērās vaļā līdz pat brīdim, kad cilvēks, vilkdams sev līdzi tievu, sarkanu vadu, pacēlās virspusē. Ūdens bija silts, un Lindalam netikās atgriezties laivā. Viņš apgriezās uz muguras un, laiski kustinādams pleznas, vērās dzidrajās rīta debesīs. Austiņās skanēja klusa svilpšana — periodiski te augstas, te zemas frekvences. Lindals aizvēra acis un ļāvās lieglaimei pilnīgā pārliecībā, ka šodien diez vai dzirdēs ko interesantu. Blakus viegli līgojās noenkurotā laiva.

Pa miegam Lindals izdzirdēja cilvēka balsi. Viņš atvēra acis un ieklausījās. Nē, tas nebija tikai licies. Kāds skaļi kliedza viņam taisni ausīs.

—   Nu, uz kurieni tu peldi, muļķi? Uz kurieni tu peldi, muļķi? Muļķi!

Sirds viņam salēcās un pamira.

—   Uz kurieni tu peldi, muļķi? — skanēja austiņās. Lindals metās pie laivas. Deniņos dauzīja kā ar veseriem. Viņš pieķērās pie laivas malas un, riskēdams laivu apgāzt, ievēlās tajā. Ja pakaļ būtu dzinusies tīģerhaizivs, diezin vai viņš būtu atpeldējis ātrāk.

—   Uz kurieni tu peldi, muļķi? — joprojām skanēja ausīs. Ar strauju kustību Lindals austiņas pārslēdza no ultraskaņas uz parasto diapazonu.

Viss apklusa. Vienīgi visapkārt čirkstēja alfeusi un vēži vientuļnieki grauza gliemežvākus.

«Tātacī es tomēr esmu pie pilna prata,* Lindals nodomāja un atkal pārslēdza austi-ļ ņas uz ultraskaņu:

Un redz tas murgā baismā: Tur ellē nomocītā zvaigzne Deg spoži baltā gaismā …

atskanēja austiņās. Turklāt balss" bija dzirdama vēl daudz skaidrāk un nepārprotamāk.

«Kas tie par murgiem?» domāja Lindals. Bailes jau bija pārgājušas. Bet ķermenis vēl glabāja atmiņā pirmo mirkļu šausmas, kad ar izvalbītām acīm viņš bija ielēcis laivā. Viņu kratīja drudzis, lai gan saule pamatīgi cepināja ar zosādu pārklājušos, iedegušo ādu.

—   Un atskatījās Tamplinsons, — ultraskaņa auroja austiņās. — Paliec sveiks, muļķīt. Uz kurieni tu peldi, muļķi? Atnāc noņemt šuves! …

—   Ko? Atnāc noņemt šuves? — Lindals iesaucās. — To taču es atvadoties sacīju muļķa delfīnam! Un arī dzejoļi ir mani!

—   Dzejoļi ir mani! — atsaucās austiņas.

Lindals noņēma tās. Visapkārt valdīja

smaržu piesātināts klusums. Juras melodiskās čalas to vērta vēl dziļāku. Lindals palūkojās apkārt. Apmēram simt pēdu attālumā no laivas draiskojās delfīns. Viņš peldēja pa apli. Uzņēmis lielu ātrumu, viņš brīžiem uzlidoja gaisā, uz mirkli atstādams ūdenī vagu, un tad svinīgi krita atpakaļ. Košajā debesu zilgmē uzšāvās kristāla strūklakas. Tas bija

kā salūts, kā svinīga saule mirgojošās jūras simfonija.

Lindals vēl arvien nevarēja attapties. Viņš atkal uzlika austiņas un tūdaļ izdzirdēja:

—        Dzejoļi ir mani! Uz kurieni tu peldi, muļķi?

Lindals. norāva austiņas, un tūlīt kļuva dzirdams, kā delfīns atkrita atpakaļ ūdenī.

—   Vai tu tur runā? — Lindals vaicāja.

Delfīns klusēja. Viņš vēl arvien tikpat lietišķi riņķoja ap laivu, brīžiem palēkdamies virs ūdens.

—        Kas gan cits, ja ne tu? — atkal jautāja Lindals. — Varbūt es sarunājos pats ar sevi?

Delfīns pie pašas laivas iegāzās ar plunkšķi ūdenī, apšļakstīdams Lindalu.

Pamanījis, ka rokās viņam austiņas, Lindals tās uzlika un atkal izdzirdēja cilvēka balsi: