Locis Kids

Kad Lindals paraudzījās lejup aukstajā, tumšzilajā dziļumā, viņš pārsteigumā iekliedzās. Tieši zem viņa trakā virpulī griezās delfīns, bet drusciņ patālāk izbrīnā bija sastingušas divas samulsušas haizivis. Lindals ātri piepeldēja pie laivas, pieķērās pie tās pakaļgala un, spēcīgi atstūmies ar pleznām, ievēlās sausajā, karstajā laivas dibenā. Tūlīt pēc tam virs ūdens palēcās Kids, vairākas reizes apgriezās ap savu horizontālo asi un devās atklātajā jūrā, atstādams aiz sevis tikko samanāmu putojošu svītru-. Lindals noņēma masku un apgulās uz vēdera, lai ātrāk sasildītos. Viņš ar baudu elpoja. Kā reibinošu, zeltainu šampanieti lūpas ar troksni ievilka gaisu. Nišas tumšajā ūdenī kustējās korsaru burām līdzīgās slīpās spuras.

Lindals sēdās pie airiem un izbrauca ārā no nišas. Acīs iesitās spilgta gaisma. Gaisā stinga pusdienas tveice. Tropu saule atradās tieši zenītā. Laivā kaut kas sakustējās. Lindals paskatījās zem sola un pārsteigts ieraudzīja tur langustū, kas bija ielīdis mazā, ātri žūstošā peļķītē. Tātad gardo ieguvumu viņš tā arī nebija pametis. Viņš iesmējās.

… Lai nezaudētu laika rēķinu, Lindals bija uzzīmējis kalendāru vairākiem gadiem uz priekšu un katru dienu tajā izdarīja atzīmes. Bija jau trešais vientulības gads, kad Lindals naksnīgajās debesīs atkal izdzirda motoru rūkoņu, bet lidmašīnas aizlidoja, iekams viņš paspēja iededzināt ugunskuru. Lindals bija izmisis. Veselu nedēļu viņš nebrauca jūrā, un Kids viņu veltīgi gaidīja pie krasta. Bet kopš tās nakts lidmašīnas lidoja arvien biežāk, un Lindalam trīs reizes izdevās sakurt ugunskuru tieši tai brīdī, kad eskadriļas devās pāri salai.

Acīmredzot lidotāji tomēr nemanīja viņa signālus. Lindals ar lielām pūlēm pārvarēja trulās bailes. Viņš saprata, ka arī mūsu visvarenajā divdesmitajā gadsimtā cilvēks var dzīvs sapūt vientuļā salā. Lindals jau visā nopietnībā gudroja par braukšanu uz kaimiņu salām. Viņš pat sāka šūt buru no brezenta, ar ko bija apsegtas pārtikas kastes. Tās jau sen bija tukšas, un Lindals ēdamo ieguva, ķerdams zivis un medīdams.

Kādu dienu viņš, medījumu meklējot, klai- ņāja pa salas austrumdaļu. Dodamies lejā pie jūras, viņš katru reizi izbrīnā vēroja, cik strauji mainās ainava. Pēc pusstundu ilgas pastaigas pa mežu viņš iznaca uz pilnīgi atklāta akmens plato, kas krauji izbeidzās jūras pusē. Tur starp melnām klintīm un jūras noslīpētu pumeku atradās viena no beidzamajām lielajām jūras leguānu kolonijām.

Bēguma laikā ķirzakas norāpjas no klintīm, lai pamielotos ar aļģēm, kas pēc ūdens aizplūšanas palikušas krastā. Lindalam laimējās. Dzīvniekiem bija pārošanās periods, kad tēviņi kļūst neparasti agresīvi.

Apmetne atgādināja milzīgu gladiatoru arēnu, pareizāk sakot, viduslaiku sacīkšu vietu. Parasti tēviņi izraugās nelielus laukumiņus, kur apmetas kopā ar vairākām mātītēm. Ja nolūkotajai vietai iedrošinās tuvoties sāncensis, saimniēks ieņem draudošu pozu un sāk biedēt. Viņš bargi saslej asās spuras, plāta ugunīgi sarkano rīkli, ilgi riņķo uz vietas un ritmiski šūpo galvu. Ja nelūgtais atnācējs neatkāpjas, sākas divkauja.

Paslēpies aiz zeltainiem ķērpjiem apauguša milzīga akmens, Lindals vēroja divus tēviņus, kas gatavojās uzsākt cīņu. Galvas pieliekuši, sāncenši metās viens otram pretim un, pierēm sadūrušies, sasprindzinājumā apstājās. Tā tas ilga minūtes septiņas, līdz atnācējs ļāvās uzvarētāja žēlastībai. Viņš padevīgi pieplaka pie zemes un sastinga vispazemīgākajā pozā. Uzvarētājs pieveiktajam ienaidniekam pat nepieskārās. Joprojām lepns un draudīgs, viņš gaidīja, kamēr uzvarētā leguāna aizvilkās projām. Šī aina patiesi atgādināja senatnes bruņinieku turnīrus, kur pretinieki mērojās spēkiem, taču viens otru nesakropļoja.

Lindalu sajūsmināja dabas rnērķtiecīgums. Viņš saprata, ka leguānas vada sugas saglabāšanas instinkts, jo, laižot darbā asos zobus, tās, bez šaubām, viena otru stipri ievainotu. Gudrais instinkts dod vājākajam sāncensim — parasti tas ir jauns tēviņš —

iespēju sasniegt briedumu un spēku uzplaukumu.

Vērodams leguānas, Lindals ne reizi nepa- lūkojās uz jūru. Bet pie horizonta viņš būtu varējis saskatīt melnu svītriņu. Salai pilnā gaitā tuvojās neliels pelēkzils mīnu kuģis ar amerikāņu jūras kara flotes karogu.

… Izrādījās, ka Lindala signālu pamanījis nakts bumbvedēja pilots, kas bāzējās tikko uzceltajā aerodromā Baltras salā. Kara bāzes pavēlniecība bija uztraukusies, laikam nodomādama, ka neapdzīvotajā Erahuesas salā patvērušies japāņu spiegi, un izsūtījusi izlūkošanai mīnu kuģi.

Kad Lindals, aiz prieka gluži kā bez prāta, skūpstījās ar jenkijiem un krāva motorlaivā savas kolekcijas un trūcīgo iedzīvi, viņam pat prātā neienāca Kids. Nē, viņš nebija to aizmirsis, bet vienkārši neatcerējās. Tā ir liela starpība. Cilvēks dzīvo ne tikai ar prātu, bet arī ar sirdi. Lindala sirds nekad neaizmirsa Kidu, bet smadzenes, ko pilnīgi aizņēma tikšanās ar cilvēkiem, tikšanās, pēc kuras viņš bija bezgala noilgojies, delfīnu neatcerējās.