Logs uz bezgalību

Tajā brīdī Ruts apķērās, ka iet nez uz kurieni, nedomādams par virzienu. Tuvākajā krustojumā viņš atskatījās. Nē, arī šoreiz viņu nebija pievīlusi pilota intuīcija. Netālu kādas ielas spraugā slējās «Paradīzes» gigantiskais tornis.

Ruts pagriezās uz «Paradīzes» pusi. Pēkšņi viņš bija spiests apstāties. Ietvi aizšķērsoja pūlis. Ļaudis klusēdami bija sastājušies kaut kam apkārt. Ruts mēģināja pāri pleciem un galvām redzēt, kas tur ir, bet neko neieraudzīja. Kāds cilvēks, kuru viņš nejauši bija pagrūdis, pagriezās un nopurpināja:

— Nav nekā interesanta. Atkal kāds izmeties laukā, — un parādīja uz atvērtu logu vienā no augšstāviem.

— Izmeties, kā tad! — nočukstēja kāda sieviete. — Izmetuši …

Pamanījusi Ruta vērīgo skatienu, viņa "ātri aizgāja.

Netālu atskanēja policijas mašīnas sirēna, un pūlis cirtās sāņus, aizraudams līdzi arī Rutu. Tas viss apbrīnojami atgādināja vakar notikušo …

Lai nebūtu jāspraucas cauri ļaužu baram, Ruts iegāja lielā universālveikalā. Staigādams gar pirmā stāva nodaļām, viņš pamanīja, ka viens skatlogs no ārpuses nošķiests ar kaut ko tumšu. Tieši tajā vietā rēgojās laužu pūļa galvas un policijas mašīnas zilais jumts. Veikala apmeklē

tāji bija aizņemti ar savām darīšanām. Neviens nepievērsa uzmanību incidentam uz ielas. Tādi gadījumi te droši vien nebija retums …

Pie otrās izejas no veikala Ruts ieraudzīja nodaļu, kurā tika pārdoti ieroči. Šajā nodaļā nebija daudz apmeklētāju.

Ruts piegāja un sāka aplūkot vitrīnas, kurās bija izlikti dažādu sistēmu revolveri, pistoles, karabīnes, mednieku dunči un citi duramie, cimdi ar metāla dzeloņiem un bezgala daudz visvisādu senlaiku ieroču, kas acīmredzot bija domāti kolekcionāru dažādajām gaumēm.

Pavecs pārdevējs ar klejojoša viduslaiku bruņinieka seju — askētiski iekritušiem vaigiem, plānu, uzkumpušu degunu, sirmām ūsām un ķīļbārdiņu — pienāca un sveicināja Rutu, laipni palocīdamies.

— Vai senjors kaut ko vēlētos?

Gan uzruna, gan akcents liecināja, ka viņš ir ārzemnieks. «Pirmais ārzemnieks, ko sastopu pēc atgriešanās,» Ruts klusībā nodomāja. «Agrāk viņu bija daudz vairāk …» Skaļi viņš sacīja:

— Es vēl neesmu izlēmis… Varbūt nopirkšu kaut ko interesantu…

— Senlaicīgie ieroči mums ir šeit…

Ruts vēlreiz nogāja gar antikvariāta vitrīnu.

— Vai nevēlaties Kārļa Lielā laika āvu vai ari šo Londonas bendes cirvi? — Pārdevējs, kurš izskatījās pēc klejojošā bruņinieka, norādīja uz vitrīnas stūri. — Septiņpadsmitais gadsimts. Lieliska mantiņa. Bet šeit…

Ruta uzmanību ^saistīja pulēta koka spieķis ar izliektu kaula rokturi. Koks bija inkrustēts ar vissmalkākajiem metāla rakstiem.

— Kādēļ jūsu nodaļā ir šis spieķis?

— O-o! — «Klejojošā bruņinieka» vaigs kļuva gaišāks. — Uzreiz var pazīt lietpratēju. Tā ir lieliska manta. Napoleona laikmets.. Deviņpadsmitais gadsimts. Iekšā ir florete. Uz asmens — monogramma ar kroni. Neuzdrošinos apgalvot, bet pilnīgi iespējams, ka šis spieķis piederējis pašam Napoleonam. Starp citu, viņš bija Francijas imperators.

— Esmu dzirdējis, — Ruts pamāja, — Atļaujiet apskatīt.

«Klejojošais bruņinieks» atvēra vitrīnu un izņēma

spieķi. Tikko manāms roktura pagrieziens — un Ruta acu

priekšā nozibēja garš, zilgans asmens, plāns kā čūskas dzelonis un, kā redzams, ne mazāk bīstams.

— Te ir monogramma. — «Bruņinieks» rādīja uz trls- šķautņu asmens pamatu; tad viņš ar spēku atbalstījās pret asmeni. Tas salocījās un tad nosvilpdamies atliecās taisns.

— Es laikam ņemšu šo rotaļlietiņu, — Ruts nolēma.

— Jūs to nenožēlosiet… Vai nevēlaties vēl kaut ko?

— Nē… Lai gan — es varbūt nopirktu vēl labu automātisko pistoli.

— Vai jums atļauja ir līdzi?

— Kāda atļauja?

— No policijas. Vai tad jūs nezināt, ka mēs visus šaujamos ieročus pārdodam, tikai ja uzrāda atļauju?

— Es nesen atgriezos … no ārzemēm …

— Tādā "gadījumā dabūjiet atļauju un atnāciet nākamnedēļ.

— Kāpēc tieši nākamnedēļ?

— Nu … Parasti, lai dabūtu atļauju, paiet nedēļa.

— Bet vai tagad jūs man neko nevarat piedāvāt?

— Skaidrs, ka varu. No senlietām: krama divkauju pistoles — astoņpadsmitais gadsimts, kovboju kolti — deviņpadsmitā gadsimta beigas, dāmu salona pistoles — divdesmitais gadsimts. Turklāt medību ieroči un, protams, PPN.

— Piedodiet, bet es nesaprotu… — Ruts mulsi pasmaidīja. — Pēdējos gadus dzīvoju ārzemēs… Kas ir PPN? Nekad neesmu dzirdējis par tādu.

— O! — «klejojošais bruņinieks» brīnījās. — Jūs nezināt? Tā arī nav slikta manta — tuvcīņas pistole. īpaši paredzēta pašnāvniekiem: PPN — pašnāvnieka pēdējā nopūta.

Nu bija pienākusi Ruta reize brīnīties.

— īpaši pašnāvniekiem? — viņš atkārtoja, vēl nebūdams pārliecināts, vai «bruņinieks» nejoko. — Bet es domāju, ja ar kaut ko var nošauties, tad ar to var arī nošaut …

«Klejojošais bruņinieks» sāka smieties, tā ka kļuva redzami bojāti, dzelteni zobi.