Logs uz bezgalību

Pagāja trīs dienas. Neviens netraucēja Rutu, un neviens vairs arī viņu nemeklēja. Ekrāni kabinetā klusēja. Kad Ruts gāja caur halli, portjē izlikās viņu nemanām. Pasta sūtījumu arī nebija. Šķita, ka viņš apkārtējiem vairs' neeksistē. Tiesa gan, dažreiz uz ielas viņš vēl uztvēra ziņkārus skatienus — visbiežāk tie bija sieviešu skatieni —, bet, tiklīdz Ruts uzrunāja kādu, tūlīt izauga neredzama siena: lakoniskas, izvairīgas atbildes, izbiedētas acis, neslēpta vēlēšanās drīzāk tikt no viņa vaļā. Gadījās, ka Rutām vispār neatbildēja: paskatījies uz viņu, uzrunātais kāpās atpakaļ un steidzīgi aizskrēja tālāk. «Paradīzē», savos greznajos apartamentos, palicis viens, Ruts tagad ilgi pētīja spogulī pats savu attēlu. Varbūt viņā jau ir kaut kāda zīme? … Zīme, ka tuvu pievienošanās vairākumam … Nebija taču iespējams, ka visi, ar kuriem viņš mēģināja uzsākt sarunu, pazītu viņu pēc sejas, zinātu, ka viņš ir tas pats Ruts Doringtons…

Taču attēls spogulī neko neatklāja. Pazīstama, kalsnēja seja ar asiem vaibstiem, augsta piere, ko šķērso tikko manāma rēta, vērīgas, mierīgas acis smalku grumbiņu tīklā, sirmi deniņi, stipri pareti, gludi atpakaļ atsukāti mati. Nē, viņā nebija nekādas atšķirības zīmes. Drīzāk gluži pretēji — viņš izskatījās mierīgāks un vairāk pārliecināts nekā lielākā daļa Roktaunas iedzīvotāju, kas mūžīgi kaut kur steidzas, ir noraizējušies un nervozi…

Tagad viņa vienīgais sarunu biedrs bija Io. Abu attiecībās bija izveidojies kaut kas līdzīgs draudzībai. Robots pastāvīgi gaidīja viņu atgriežamies, nostājies pie pašām durvīm, centās ar acīm nolasīt katru viņa vēlēšanos, uzminēja, kad Rutām kļuvis pavisam nelāgi ap sirdi, un vienmēr atrada veidu, kā izkliedēt viņa drūmās domas.

Bet drūmās domas uzmācās arvien biežāk. Vizīte policijas Galvenajā štābā, protams, neko nedeva. Rutām neizdevās satikties ar ģenerāli. Majors, kurš viņu pieņēma, bija resns, ar grūtu valodu un dumjš vai varbūt tēloja tādu. Uz visiem Ruta jautājumiem viņš neizpratnē raustīja plecus un apgalvoja, ka neko tamlīdzīgu neesot dzirdējis … Pilsētā daudz visādu salašņu … Pamazām tos likvidējot, taču noziedznieku rodoties arvien vairāk. «Mēs neesam izņēmums,» majors, plecus raustīdams, atkārtoja, «dažās pilsētās ir vēl ļaunāk.» Ruta stāstījums par Vienlīdzīgo Virspadomes vēstuli neatstāja uz majoru nekādu iespaidu. Viņš tikai pajautāja, vai Rutām šī vēstule esot saglabājusies, bet, uzzinājis, ka tā ir pazudusi, atkal paraustīja plecus. «Vulgārs šantāžas mēģinājums; patiesību sakot, tamlīdzīga šantāža pašreiz pat netiek kvalificēta kā kriminālnoziegums. Drīzāk kā sīks huligānisms …» Viņš, protams, došot rīkojumu, lai tiktu uzsākta izmeklēšana, ja kapteinis Doringtons to kategoriski pieprasot, tikai.. Kapteinis Doringtoņs to nepieprasīja, un majors nomierinājās. Par studentes noslepkavošanu četrdesmitajā kvartālā majors nebija dzirdējis. «Dažreiz šīs ziņas štābā pienāk ar nokavēšanos,» viņš piezīmēja itin kā taisnodamies. Tikai vienu reizi visas sarunas laikā majors satrūkās un izrādīja kaut ko līdzīgu interesei par to, ko Ruts stāsta. Tas notika tad, kad Ruts ieminējās, ka pazudusi pistole, kuru viņš paņēmis līdzi no «Meteora».

— Urāna lodes… — Majors kļuva domīgs. — Labi nebūs, ja tāda «šprice» nokļūs nepareizās rokās… To

mēs laikam izmeklēsim. Vai kapteinim nav uz kādu aizdomas?

Nē, Rutām ne uz vienu nebija aizdomas. Majors kaut ko pierakstīja uz lapiņas un atkal kļuva miegaini vienaldzīgs. Izdzirdējis, ka Ruts gribētu iegādāties citu pistoli, viņš laipni pamāja. Viņš došot rīkojumu, lai tiktu sagatavota atbilstoša atļauja; formalitātes parasti prasot veselu nedēļu, taču kapteinis Doringtons būšot izņēmums. Kapteinis varot nākt pakaļ atļaujai pēc piecām dienām. Ruts pieklājīgi pateicās; viņa rīcībā bija atlikušas tieši piecas dienas… Puse no Vienlīdzīgo Padomes noteiktā laika jau bija pagājusi.

Saruna policijā Rutu pārliecināja tikai par vienu: īstenībā viss ir pilnīgi citādi, nekā majors pūlējās iztēlot. Vienīgais reālais sasniegums bija majora solījums dot rīkojumu, lai Ruts dabūtu atpakaļ spārngrieža vadīšanas tiesības. Kā nākamajā dienā noskaidrojās, majors šo solījumu bija izpildījis.

Ruts aizgāja vēlreiz uz Kosmosa pārvaldi. Taču izrādījās, ka pazīstamā vicedirektora ofiss ceturtajā stāvā ir slēgts: pulkvedis bija aizbraucis komandējumā… Ruts uz augšējiem stāviem pat nebrauca.