Logs uz bezgalību

— Kapteini, es zvēru, ka tā nav mana vaina, — puisis sāka čukstēt aizsmakušā balsī, cenzdamies atvirzīties no asmens, ko Ruts bija pielicis viņam pie kakla. — Zvēru, ka tie bija viņi, kas pavēlēja novākt skuķi… Es nevarēju citādi… Apžēlojieties par mani… Kapteini…

Ruta ieplestajās acīs viņš izlasīja kaut ko tādu, ka zaudēja pēdējo cerību.

— Ā-ā! — viņš griezīgi iekliedzās, pūlēdamies satvert asmeni ar rokām. — A-ā!

Kliedziens aprāvās tikpat pēkšņi, kā bija sācies. Ruts ar delnas virspusi noslaucīja pieri un pēc tam, izjuzdams riebumu, notīrīja rapieri uz sola atslīgušā puiša svārkos.

Varēja domāt, ka tas ir aizsnaudies… Ruts palūkojās apkārt. Nevienu neredzēja. Kliedziens skvērā nebija ra~ dljis nekādu vērību. Ruts saraustīti nopūtās, iebāza rapieri spieķī un lēnām devās prom pa aleju. Kad viņš pēc brītiņa izgāja no skvēra uz ielas, neviens no nedaudzajiem garāmgājējiem pat neatskatījās uz viņu.

* * *

«Vai tā bija nejaušība?» Ruts domāja, tuvodamies savu apartamentu durvīm. «Acīmredzot — jā… Neviens no mums nebija gaidījis šo tikšanos… Lai gan — es taču tieši viņu meklēju.. Tikai ne jau tur — tajā skvērā … Bet viņš, satikšanās un sitiena pārsteigts, ne mirkli nešaubījās, ka viss ir saistīts ar pašu galveno — ar Karijas nāvi… Kāda sagadīšanās! Nē, šajā nejaušību sablīvējumā es nevarēju, man nebija tiesību rīkoties citādi. Pēc tam — atguvies — viņš visu būtu noliedzis… Man bija jārīkojas tā, kā es rīkojos, kaut arī pats pārrāvu satverto pavedienu. Banda, bez šaubām, sapratīs, kas noticis, taču ne jau tūlīt… Bet, ja pirmā viņu pievāks policija, tad tie vispār tik drīz neko neuzzinās… Lai nu būtu kā būdams, pirmais solis ir sperts. Bet ko tālāk, kapteini Dorington?»

Durvis atvēra Io, acīmredzot pazinis viņa soļus.

— Labvakar, — Ruts teica, — kas jauns?

— Zvanīja no policijas.

— Kad?

— Pirms piecām minūtēm.

Vispirms Rutām iešāvās prātā doma, ka policijai jau viss zināms. . Tomēr tajā pašā mirklī viņš to noraidīja. Ja Rutām būtu sekojuši, tad arestētu viņu uz ielas, netālu no tās vietas… Tas būs kas cits …

— Un ko teica? — Ruts jautāja.

— Lūdza kapteini Doringtonu viņiem piezvanīt.

— Savieno!

Kamēr Io ņēmās gar videoekrāniem, Ruts domās pārlaida skatienu pēdējo dienu notikumiem. Varbūt zvanījis majors no Galvenā štāba? Tomēr izrādījās, ka tas bija četrdesmitā iecirkņa komisārs. Kad viņš parādījās uz ekrāna, Ruta šaubas pilnīgi izgaisa. Skvērs atradās citā pil

sētas rajonā, un tam nevarēja būt nekāda sakara ar četrdesmito iecirkni.

Pēc pirmās parastās apsveicināšanās komisārs teica:

— Jūs, kapteini, lūdzāt paziņot par izmeklēšanas rezultātiem. Meiteni nogalinājis viņas mīļākais. Iemesls — greizsirdība.

— Vai viņš ir arestēts? — Ruts jautāja.

Komisārs saminstinājās.

— Vēl ne… Viņam izdevies nozust. Esam izziņojuši meklēšanu.

— Kas viņš ir?

— Arī students. Viņi abi kopā mācījušies.

— Viss ir skaidrs, — Ruts dobji sacīja. — Es jums pateicos, komisār.

— Nav vērts pateikties. Kad jūs domājat braukt?

— Pēc pāris dienām.

— Atļaušos ieteikt Longnaisu rietumu krastā. Vislabākā pludmale, visskaistākās sievietes. Bez šaubām, dārgi jau iznāk, bet jums tas acīmredzot nav svarīgi..

— Paldies, es padomāšu, — Ruts teica.

— Laimīgu ceļu, kapteini!

— Laimīgu palikšanu, komisāri

Kad attēls bija nozudis, Ruts domīgi paberzēja pieri. Kāpēc viņiem bija vajadzīgi šie meli? Vai tāpēc, ka grib izdibināt viņa nolūkus? Un tomēr — kur slēpjas galvenā būtība? Kāpēc viņš pēkšņi kļuvis lieks? …

Ruts pasauca Io, un robots tajā pašā mirklī parādījās kabineta durvīs.

— Io, rīt no rīta jāpasūta biļetes uz Eiropu ar pirmo avionu.

— Cik?

— Divas: man un tev.

— Kāds maršruts?

— Parīze vai Roma, pēc tam jau redzēsim.

— Tiks izdarīts, kapteini.

«Pēc tā, kas šodien noticis,» Ruts domāja, «nav vairs jēgas palikt Roktaunā. Policija negrib iejaukties manās attiecībās ar Vienlīdzīgo Padomi. Un es pats pārrāvu vienīgo reālo pavedienu, kas mani varētu novest pie ganga barveža. Tātad… Tātad ir pienācis laiks izpildīt Karijai doto solījumu. Protams, ja Vienlīdzīgo Padome ļaus… Atlikušas vēl četras dienas … Slikti gan, ka esmu gluži viens. No manis atteicās pat advokāts, kurš būtu varējis tik daudz nopelnīt.»

No rīta, tiklīdz Ruts pavēra acis, guļamistabā ienāca Io.

— Kapteini Dorington, biļetes ir pasūtītas.

— Lieliski, Io, — kad mēs lidosim un uz kurieni?

— Avions uz Parīzi iet vēlu vakarā, uz Romu — naktī. Vietas un reisa numurs tiks paziņoti pusdienas laikā.

— Vai tagad viņi nevarēja to pateikt?

— Nē, caur Roktaunu uz Eiropu ir tranzīta reisi.

— Tad jau nekas cits neatliek, pagaidīsim līdz pusdienas laikam. Bet kā mēs tiksim uz lidostu? Šķiet, ka tā ir diezgan tālu no pilsētas?

— Divi simti kilometru. Varam pasūtīt spārngriezi. No halles ziņoja, ka jūs pats varot vadīt spārngriezi, ja vēloties.

— Lieliski, Io, tu esi teicami ticis galā ar uzdevumu. Vai ir vēl kaut kas?

— Jā, vēstule.

— Dod ātrāk šurp!