Logs uz bezgalību

Ruts atcerējās Io sirds vietā iemontēto drošinātāju, taču nestrīdējās.

— Vēl man, Io, patīk ari tavas sistēmas robotu spēja ātri pilnveidoties, — Ruts turpināja. — Tajās nedaudza- jās dienās, kuras mēs esam kopā, tu esi spēris ievērojamu soli uz priekšu; tu daudz pareizāk runā, gandrīz nesvepsti, tavs vārdu krājums nepārtraukti pieaug, un man pat šķiet, ka tavs interešu loks pamazām paplašinās …

— Pateicos, kapteini Dorington, — Io loti nopietni sacīja, — tas viss ir tāpēc, ka mēs savstarpēji viens uz otru iedarbojamies.

— Kādā veidā?

— Manas sistēmas robotiem ir īpašs relejs.

— Pilnveidošanās relejs?

— Jā.

— Interesanti! Pēc kāda principa tas darbojas?

— Tiešās kopēšanas princips, — Io noskaldīja, un Rutām atkal šķita, ka viņš pamana robota iesārtajās ačelēs vieglu ironiju.

* * *

Pēc brokastīm Ruts nobrauca lejā hallē un, izgājis no lifta, uzskrēja tieši virsū vienam no korespondentiem, kas bija viņu intervējis. Sis žurnālists — mazs, rudiem matiem, riebīgi nekaunīgs — bija palicis Rutām atmiņā, un viņš to tūlīt pazina. Korespondents, protams arī pazina kapteini, taču šoreiz centās izvairīties no satikšanās. Bailīgi acis novērsis, viņš iemuka liftā, izlikdamies, ka ļoti steidzas. Ruts tomēr satvēra viņu aiz piedurknes un paguva izvilkt no lifta, iekams durvis bija aizbīdījušās.

— A, tas esat jūs, kapteini Dorington, — korespondents apjucis nomurmināja, cenzdamies neskatīties uz Rutu. — Ļoti priecājos, taču, atvainojiet, esmu briesmīgi aizņemts. Man ir tikšanās ar. .

— Gan jau pagūsiet, — Ruts teica, paņemdams viņu zem rokas. — Man jums jāpastāsta kaut kas… interesants. Var teikt, pat… sensacionāls. Vai neieiesim bārā?

— Citreiz, kapteini. Goda vārds, es steidzos. Es jums vēlāk piezvanīšu …

Viņš mēģināja atbrīvoties, taču Ruts nelaida vaļā viņa elkoni.

— Vai tad jūs neinteresē sensācija?

Izdzirdējis vārdu «sensācija», korespondents iesānis pa- blenza uz Rutu.

— Kāda sensācija, kapteini? … Ja kaut kas par ekspedīciju uz Plutonu …

— Nē. Paiesim sāņus, es jums pastāstīšu.

Nelaizdams vaļā korespondenta elkoni, Ruts aizveda

savu gūstekni halles pašā galā un nosēdināja viņu atzveltnes krēslā.

— Vai kaut ko iedzersiet? — Ruts pamāja uz bāra leti, pie kuras gatavībā bija sastinguši roboti — oficianti.

— Nē, pateicos. Stāstiet ātrāk, kas noticis, kapteini! Man patiešām ir maz laika.

— Mūsu pirmajā tikšanās reizē jūs bijāt daudz runīgāks, ziņkārīgāks, pat uzmācīgs.

Korespondents piesardzīgi palūkojās apkārt.

— Ko lai dara, kapteini. Mūsu laikos viss ātri mainās. Pirms dažām dienām jūs pats bijāt sensācija. Taču patlaban …

— Kas ir patlaban? …

— Patlaban es dzenos pakaļ nākamajai sensācijai.

— Vai drīkstu zināt — kādai?

— Ak, ar to jūsējo nevar ne salīdzināt…

— Tātad jums ir veicies, ka esam šodien satikušies. Materiāls pirmajai lapaspusei, kā mēdza teikt manā laikā. Vai gribat to iegūt?

— Atkarībā no tā, kāds tas ir.

— Nepieredzēts noziegums!

— E-ē, ar to šodien publiku nevar pārsteigt. Piedodiet, man …

— Nelaidīšu jūs vaļā, iekams nebūsiet kopā ar mani iedzēris … Ei, jūs! — Ruts pamāja ar roku uz bāra pusi. — Divus stiprus kokteiļus — man un manam draugam … — Viņš jautājoši uzlūkoja sarunu biedru.

— Mani sauc Bedžs, — korespondents nomurmināja, nemierīgi triņādamies krēslā.

— Manam draugam Bedžam. Aši! … — Ruts pagrieza savu krēslu un piebīdīja to cieši klāt korespondentam, tā nogriezdams visus ceļus bēgšanai. Bedžs to saprata un acīmredzot samierinājās. Viņš diezgan mierīgi paņēma glāzi ar kokteili, kuru pienesa robots — oficiants, atslīga krēslā un, iedzēris pāris malku, jautājoši raudzījās uz Rutu.

— Roktaunā ir kāds gangs … — Ruts iesāka.

— Roktaunā ir daudz gangu, — Bedžs viņu pārlaboja, sūkdams kokteili.

— Es domāju gangu, kas sevi dēvē par… — Ruts uz bridi daudznozīmīgi apklus^, — kuru sauc par Vienlīdzīgo Virspadomi…

Bedžs aizrijās ar kokteili un daļu glāzes satura iz- šļakstīja uz savām gaišajām biksēm.

— Izbeidziet šos jokus, kapteini, — viņš nomurmināja starp klepus lēkmēm.

— Es nemaz nejokoju, — Ruts iebilda. — Vai tad jūs nekad neesat dzirdējis par tādu organizāciju?

— Neesmu dzirdējis un negribu dzirdēt, laidiet mani… — Viņš mēģināja piecelties, taču Ruts nelāva.

— Tās ir muļķīgas pļāpas, kapteini. Neieteicu jums kādam par šo tēmu pat ieminēties. Dieva vārds, neieteicu …

— Kāpēc gan ne, Bedž?

— Tās visas ir blēņas; nekā tāda nav. — Viņš bailīgi palūkojās apkārt. — Kāds palaidis bezjēdzīgas valodas … Par to jūs sāks izsekot, kapteini.

— Kas tad to darīs?

— Varas orgāni.. policija.. s

— Bet kādēļ jūs tā nobijāties?

— Es nenobijos…

— Nobijāties gan, Bedž. Izdzeriet savu kokteili! Izdzeriet un ejiet. . Biju domājis, ka jūs esat godīgs žurnālists. Gribēju jums pavēstīt… sensāciju … Bet jūs vai nu izliekaties, vai uzvedaties kā strauss… Nezinu, vai šie putni vēl saglabājušies uz Zemes.

— Strausi? … Laikam gan … Zooloģiskajos muzejos …