Logs uz bezgalību

Nē, nē, viņš varētu sekundi pēc sekundes atsaukt atmiņā visu to dienu — no pirmās tikšanās ļaužu drūzmā līdz brīdim, kad viņš izsēdināja Kariju uz hospitāļa jumta. Viņas auguma siltumu, maigo roku pieskārienus, matu smaržu — apbrīnojami svaigu un mazliet rūgtenu, viņas lūpas … Un tā, otra Karija, guļoša uz netīra asfalta … Ai nē! … Ja viņš kādreiz patiešām zaudēs prātu, tad vienīgi no šīm atmiņām. . Bet patlaban …

Viss jāuzņem tā, kā tas ir… Tas viss ir bijis, bet pazudusī vēstule ir vēl viena noslēpumaina epizode neizprotamajā cilpā, kas pamazām savelkas ap viņu … Pa tiem gadiem, ko Ruts pavadīja uz Plutona, viņš bija iemācījies iepriekš nojaust nezināmas briesmas. Arī tagad nevarēja būt, ka viņš maldītos …

Nekas, tur — neizmērojamos izplatījuma tālumos — viņš tādos brīžos bija paļāvies tikai uz sevi, uz savu intuīciju, saviem nerviem, saviem spēkiem. Arī tagad viņš rīkosies gluži tāpat… Acīmredzot palīdzību nav no kā gaidīt. Tātad… Viss ir atkarīgs no viņa. Un likme šajā pēdējā pārbaudījumā, tāpat kā tur, būs vienīgi dzīvība. Šeit ir pat vieglāk… Tur viņa bojāeja apdraudētu visas ekspedīcijas likteni. Bet šeit, Ruts pavīpsnāja, viņš nav ne par vienu atbildīgs… Ja nu Regija… Taču viņas varbūt sen vairs nav … Viņa paša dzīvība … Ruts uz mirkli iztēlojās kosmosa dzīļu tuksnesi, ko caurauž vienīgi bezgala tālo zvaigžņu aukstais mirdzums, un atkal rūgti un samierinoši pavīpsnāja.

Tad viņš piecēlās, salocīja kabatas portfeli, iebāza svārku kabatā un lēnā gaitā izgāja no vēsās halles ļaužu pārpilnās ielas karstajā tveicē.

* *

Dienasvidū Ruts atgriezās «Paradīzē». īo viņu sagaidīja parastajā vietā pie durvīm.

— Vai ir kas jauns? — Ruts jautāja, ieiedams kabinetā.

— Rezervētas vietas uz Parīzes reisu. Izlidošana no Roktaunas aerodroma tieši divdesmit divos. Lidlaukā jābūt pusstundu agrāk.

— Tātad mēs lidosim, Io. Sagatavo bagāžu! Starp citu, vai tu nezini: tas ir tiešais reiss?

— Paredzēta viena nosēšanās Džonstaunā.

— Ak tā gan … — Ruts kļuva domīgs. Tātad vēl viena nosēšanās šajā mīļajā valstī. Ja Vienlīdzīgo Virspadomei ienāks prātā nepieļaut, ka viņš aizlido, to bez pūlēm varēs izdarīt arī burzmā Džonstaunas aerodromā — vienā no lielākajiem aerodromiem uz planētas… Tātad ar startu Roktaunā viņa piedzīvojumi vēl nebeigsies, ja arī tie ļautu viņam no šejienes izlidot. Neko darīt, jāapbruņojas ar pacietību un jāgaida.

Ruts drošības dēļ pārmeklēja kabinetu. Vēstules, protams, nekur nebija, bet Ruts jau nemaz necerēja to atrast: viņš lieliski atcerējās, ka bija ielicis tumšās drānas strēmeli kabatas portfelī un nebija no tā šķīries. . Tomēr kabineta apskate viņam atgādināja par aploksni. Arī tās nekur nebija, lai gan Ruts bija atstājis aploksni uz galda. Ruts pasauca Io.

— Liela, tumša aploksne? — Io jautājoši blenza uz patronu. — Vai tad kapteinis to nepaņēma līdzi?

— Es paņēmu tikai vēstuli. Aploksne palika uz galda.

— Konverta uz galda nebija, — Io iebilda.

— Vai tu šeit kārtoji?

— Jā. Konverta nebija.

— Tātad tu neesi to aizsviedis atkritumvadā?

— Kā var izsviest to, kā nemaz nav bijis? — robota balsī skanēja izbrīns.

Rutām atkal ienāca prātā doma, ka Io viņu muļķo. Lai gan — kādēļ? Runa taču bija par tukšu aploksni.

Io vēl aizvien stāvēja durvīs; viņa nekustīgais skatiens bija kā piekalts Ruta sejai.

— Piedod, Io, — Ruts pavīpsnāja, — visticamāk, ka pats būšu kaut kur iebāzis to sasodīto aploksni.

— Bet cik liela var būt šī ticamība? — Io gribēja zināt.

Ruts paraustīja plecus.

— Laikam ne visai liela.

Io pagriezās un lēnām izgāja no kabineta. Rutām šķita,

ka robots ir par kaut ko noraizējies.

* * *

Līdz aerodromam viņi nokļuva bez starpgadījumiem. Ruts nolēma bez īpašas nepieciešamības neizaicināt likteni … Spārngriezi vadīja «Paradīzes» pilots — šķiet, tas bija «S» sistēmas robots. Ruts un Io bija pasažieri. Pilots bija ārkārtīgi nerunīgs. Visā lidojuma laikā viņš nebilda ne vārda. Tikai nosēdinājis spārngriezi uz aerodroma ēkas jumta, pilots, nepaskatījies uz Rutu, izmeta:

— Klāt esam. Ardievu, cienījamais kapteini Dorington!

— Uz redzēšanos, — Ruts lēni teica, kāpdams laukā no spārngrieža kabīnes. — Uz redzēšanos… Mēs taču vēl varam satikties, vai ne?

Pilots neatbildēja.

Ruts un Io nebija paguvuši paspert ne pāris soļu, bet sudrabotā, caurspīdīgā spāre jau bija pacēlusies gaisā un izgaisusi tumšajās debesīs.