Logs uz bezgalību

«Jā, jā, protams,» Ruts nodomāja. «Ātrāk jāpaziņo, ka nelidošu, lai viņi paspētu rīkoties, ja sakarā ar šo reisu ir bijis kaut kas ieplānots.»

Ruts paspēra dažus soļus. Kājas šķita kā no vates, Ruts ar pūlēm spēja tās kustināt.

«Vecais, tu vairs nekam nederi,» viņš domās pats sev teica, «viena acumirklīga tikšanās — un tu jau esi galīgi sačākstējis… Un vēl grasījies cīnīties ar Vienlīdzīgo Virspadomes gangu … Viņa nekad nav tevi mīlējusi, un tu to ļoti labi zināji… Saņem sevi grožos! Tu taču vēl nedomā kapitulēt…»

— Es esmu Ruts Doringtons, — viņš skaļā, noteiktā balsī pateica, pieiedams pie meitenes zilajā formas tērpā.

— Biju nolēmis lidot uz Parīzi, bet pārdomāju. Palikšu vēl pāris dienu Roktaunā. Vai varu pārcelt izlidošanu?

— Lūdzu, — sacīja meitene, nepauzdama ne vismazāko izbrīnu. — Griezieties reģistrācijā, un jums noteiks citu dienu

Viņa paspieda slēdzi, un durvis uz peronu aizvērās. Ruts pagriezās pret Io. Robota iesarkanās ačeles uzzibsnīja un nodzisa. Bija skaidri redzams, ka Io ir pārsteigts, varbūt pat sarūgtināts par Ruta lēmumu,

Pusnakti viņi atkal bija «Paradīzē». Ieraudzījis Rutu portjē klusēdams pasniedza viņam atslēgu. «It ka es būtu gaidīts,» Ruts nodomāja. Io pavadībā viņš devās uz saviem apartamentiem. Viss bija tāpat kā iepriekš. Acīmredzot viņu īsajā prombūtnes laikā neviens te nebija ienācis.

Io vēl nebija beidzis izkravāt čemodānus, te pēkšņi pie durvīm kāds pieklauvēja.

Robots jautājoši uzlūkoja patronu.

— Atver — Ruts pavēlēja.

Tuvo briesmu sajūta, kas viņu bija sagrābusi jau lidostā un saglabājusies pat pēc tam, kad viņš ieraudzīja Regiju, tagad teica, ka izšķirošais brīdis ir klāt. Ko lai dara, viņš taču neslēpsies. Viņš ir pieradis aci pret aci stāties pretī jebkurām briesmām. Tas ir kosmosa navigācijas galvenais noteikums. Un tas nekad nebija Rutu pievīlis. Turklāt viņa rīcībā vēl bija trīs dienas…

Io pavēra durvis uz gaiteni. Tajā pašā mirklī, atbīdījuši robotu sāņus, istabā ienāca trīs vīri. Ikdienišķi uzvalki un ikdienišķas sejas. Viens — vecākais — tumšās acenēs, iesirms, divi pārējie — pavisam jauni, apaļām sejām, sārtiem vaigiem. Nevilcinādamies viņi devās tieši uz kabinetu. Viens no jaunajiem palika pie durvīm, abi pārējie paspēra pāris soļu uz priekšu un klusēdami paklanījās.

— Jūs, bez šaubām, mūs gaidījāt? — vecākais jautāja, vērīgi skatīdamies uz Rutu.

— Nē, — Ruts atbildēja, — un tāpēc jums būs jāpasaka, ar ko izskaidrojama tik vēla vizīte. Lūdzu, sēdieties!

Vecākais tikko manāmi paraustīja plecus, tomēr apsē

dās zemajā atzveltnes krēslā pie galda, pamādams jaunajam, kurš stāvēja blakus. Arī tas, nenolaizdams acis no Ruta, atslīga krēslā.

— Jūs arī, — teica Ruts, norādīdams uz trešo, kurš vēl aizvien stāvēja pie durvīm.

Vecākais pasmaidīja.

— Viņš pastāvēs, viņš ir pieradis stāvēt.

— Kā vēlaties, — Ruts noteica. — Tātad?

— Mūs atsūtīja Šefs, — vecākais iesāka. — Šefs mums uzticēja, lai nododam jums …

— Vai jūs runājat par kādu no Vienlīdzīgo Virspa- domes? — Ruts viņu pārtrauca. — Es vienmēr esmu uzskatījis, ka visam jābūt skaidram.

— Mūs atsūtīja Šefs, — vecākais atkārtoja, uzsvērdams vārdu Šefs, — jūs taču neiedomāsieties, kapteini Dorington, ka ar jums nodarbosies visa Virspadome? Kaut arī jums ir tik sensacionāla slava, tas būtu pretenciozi …

— Pieņemu jūsu aizrādījumu, — Ruts teica. — Patiešām — šķiet, ka esmu šo to pārspīlējis… Tomēr — jūs mani pazīstat, bet es jūs ne. Vai jums nevajadzētu stādīties priekšā?

— Pašreizējā situācijā tas nav nepieciešams, — vecākais iebilda, — taču, ņemdams vērā jūsu izcilos nopelnus zinātnē, ar prieku, kapteini, stādīšos jums priekšā. Mans vārds ir Ričards, varat saukt mani vienkārši par Diku. Viņu, — vecākais norādīja uz jauno, kurš sēdēja blakus, — par Ionu, bet tam, — viņš pamāja uz durvju pusi, — ir tikai numurs — trīsdesmitais.

— Saprotu un novērtēju šo delikāto intimitāti. — Ruts paklanījās. — Varat arī mani saukt vienkārši vārdā — par Rutu.

— Pateicos, — teica tas, kurš bija nosaucis sevi par Ričardu. — Taču apsēdieties arī jūs, Rut.

— Protams, bet es vispirms gribētu šo to noorganizēt. Ko jūs, Dik, vēlētos iedzert?

— Arī tas nav gluži nepieciešams, bet, ja jūs esat tik laipns, mēs neatteiktos no stipra kokteiļa.

— Lieliski! — Ruts sasita plaukstas. — Io!

Robots tajā pašā mirklī parādījās durvīs, taču puisis, kurš stāvēja pie kabineta, pastiepa roku un aizšķērsoja tam ceju.

Ruts izbrīnījies sarauca uzacis, un Diks nepagriezdamies izmeta:

— Palaid!

Roka noslīdēja iejā. Io ienāca kabinetā, pa ceļam uzmezdams puisim, kurš stāvēja pie durvīm, visai nepārprotamu skatienu,

— Paplāti ar dzērieniem un glāzes! — Ruts teica. — Atnes tos stiprākos, Io. Protams, arī sulu un ledu…

Pēc pāris sekundēm galds kabinetā bija piekrauts ar pudelēm.

Ruts domīgi pētīja etiķetes.

— Vai zināt, es jums pagatavošu kosmisko kokteili. Mēs uz Plutona bijām to iecienījuši. Recepte ir diezgan sarežģīta, toties garšas ziņā… — Ruts noklakšķināja mēli. — Vai jūs neiebilstat, Dik?

— Pilnīgi paļaujos uz jums, Rut.

— Bet jūs, Ion? — Ruts uzmeta skatienu jaunajam.