Logs uz bezgalību

«Tā droši vien ir viņu mašīna,» Ruts nosprieda. Viņš bez šaubīšanās piegāja, atvēra durvis un apsēdās pie stūres. Iedarbinātais motors klusu ierūcās. Atlaidies elastīgajā sēdeklī, Ruts nospieda pedāli. Mašīna viegli sakustējās un aizslīdēja pa spilgti apgaismotajāmt tukšajām ielām…

Pie tilta motors negaidot noslāpa. Nebija laika noskaidrot iemeslus. Austrumi jau metās gaiši. Tālumā parādījās cilvēku grupa, kas ātri tuvojās. Ruts izkāpa no mašīnas un pa akmens pakāpieniem nogāja lejā pie pašas upes. Te pa šauru betona malu gar krastu viņš nokļuva zem tilta un apsēdās tumsā uz slapja, silta akmens. Pavisam tuvu klusi tecēja melns ūdens. Tas oda pēc naftas, mitruma un vēl kaut kā neizprotama. Skaji sarunādamies, pa tiltu aizgāja cilvēki. Viņu balsis skanēja satraukti.

Ruts sēdēja diezgan ilgi, nedomādams ne par ko. Vajadzēja kaut ko izlemt, bet viņš nespēja izdomāt. Tad viņš iesnaudās.

No miega viņu izrāva čaboņa un neliela lukturīša gaismas stars. Tepat blakus kāds bija.

— Kas šeit ir? — Ruts paslējies jautāja.

— Draugi, — skanēja atbilde. — Vai tu no turienes?

— Jā, es esmu no pilsētas, — Ruts teica. — Bet jūs?

— Mēs arī, tikai mēs neesam tie, kas dzīvo augšā.

— Saprotu, — Ruts teica. — Mums laikam ir pa ceļam.

— Vai to izdarīji tu? — neredzamā balss turpināja.

— Ko tad? — Ruts noprasīja.

— «Paradīzē»… Pamatīgi svilst. Viss centrs vienos dūmos.

— Ā, — Ruts teica, — tas ir spēcīgāk, nekā biju paredzējis.

— Tad mums tiešām ir pa ceļam.

— Tā jau es domāju …

— Bet kā tevi sauc?

— Ruts Doringtons.

— Ehē, viņiem neizdevās vis ar tevi izrēķināties?

— Kā redzi.

— Tātad mums ir laimējies.

— Jādomā, ka man arī.

— Nu tad iesim!

— Paklausies, — Ruts piecēlās no sava akmens, — saki — kas jūs esat?

— Tie, kuri nesamierinās.

— Tas nozīmē, ka man bija taisnība.

— Kādā ziņā?

— Tāpat vien … Kādā strīdā. Es apgalvoju, ka jums ir jābūt… Tikai nezināju, kur jūs esat…

— Jā, pagaidām mēs esam spiesti slēpties. Taču pienāks laiks — un drīz vien …

— Kādēj jūs nedodat ziņu tiem, kuri ir nolemti pazudināšanai?

— Tas nav tik vienkārši. Pie mums ir tikai tie, kuriem nav ceļa atpakaļ. Turklāt ir iespējama nodevība … Lai gan — tu pats drīz vien pārliecināsies, ka mēs nesēžam rokas klēpī salikuši…

— Bet katru dienu tur, augšā, iet bojā cilvēki.

— Bojā iet vājākie. Citiem atveras acis, un tie nāk pie mums. Par mums jau arī daudzi zina… Tikai klusē, jo baidās. Baiļu un melu tīmeklis audies desmitiem gadu. Nav viegli tikt no tā vaļā.

— Jā, bailes — tā ir draņķīga sajūta… Tomēr lielākā daļa to, kas ir augšā, izšķirošā brīdī būs ar jums. Es tur satiku kādu meiteni… — Ruts smagi nopūtās. — Viņas vairs nav, bet tādu kā viņa tur droši vien ir daudz. Esmu par to pārliecināts.

— Tev, protams, taisnība. Kad viņi noauda savu zirnekļa tīklu, viņi aizmirsa vienu… Cilvēkam nevar atņemt viņa dzīves jēgu… Bet dzīves jēga ir pēc iespējas pilnīgāk izteikt sevi darbā, varonībā, mīlestībā — visā, kas ir saprātīgas dzīves būtība. «Vidējas laimes standarti» nogriezuši pašizteikšanās ceļus … Tad viņi sāka iznīcināt pēc kārtas visus tos, kas nesamierinājās.

— Vai «viņi» — tā ir Vienlīdzīgo Virspadome?

— Jā… Viņi tur savās rokās visu valsti. Arī valdību. Un policiju… Viņu noaustajā zirnekļu tīklā iepīti visi.

— Tā jau es domāju. Gangu mafija? …

— Viņi izauga no mafijas, kas kontrolēja spēļu namus, tirdzniecību ar narkotiskajām vielām un krematorijas. Bet tagad viņi ir īstenie saimnieki. Viss pārējais ir tikai šķietamība. Iesim.

— Pagaidi, vēl kaut kas… Sākumā es saņēmu no viņiem vēstules, un tās …

— Pazuda, vai ne?

— Jā…

— Bērnišķīgs triks… Viela, kas sairdama pārvēršas gāzē. Sīs vēstules vienmēr pazūd. Tomēr visi par tām zina.

— Tātad viņš meloja, — Ruts domīgi ieminējās.

— Kas?

— Kāds žurnālists.

Neredzamais sarunu biedrs klusu iesmējās.

— Viņi visi tur melo. Kas cits viņiem atlicis? Iesim!

— Iesim, — teica Ruts.

ALEKSANDRS SAĻIMOVS UN VIŅA GRĀMATAS

Vēstulē lasītājam — skolniekam no Altaja (vēstule tika publicēta avīzē «Hleborob Altaja») — Aleksandrs Saļimovs par sevi pastāsta: «Esmu ģeologs, strādājis daudzās mūsu zemes malās — Vidusāzijā, Pamira, Kaukāzā, Ziemeļos, Un rakstu ne tikai zinātniski fantastiskus stāstus, bet arī stāstus par ģeologiem, par viņu darbu.»

Stāstu krājumu par patiesiem notikumiem — «Kalnu kompass» — 1960. gadā laida klajā izdevniecība «Detskaja literatūra». Jau dažus gadus pirms tam bija iznākusi Aleksandra Saļimova pirmā grāmata — «Zemes pulss». Tā bija zinātniskā daiļliteratūra — apraksti par zemestrīcēm. Pēc tam sekoja «Dārdu aizas noslēpums», «Kad klusē ekrāni», «Maksa par nemirstību», «Dinozauru mednieki», «Tuskaroras noslēpums», «Savādā pasaule». Sājos krājumos sakopotie stāsti ir publicēti laikrakstos, žurnālos, Ļeņingradas rakstnieku — fantastu izlasēs, ārzemju antoloģijās, tulkoti PSRS tautu valodas.[1]