Logs uz bezgalību

Laikam ne velti dažas leģendas, kuras gadās dzirdēt visās pasaules malās, piedēvē «sniega cilvēkam» tādas īpašības, kas atgādina manus «elektriskos» pērtiķus? Kas attiecas uz «sātaniem», varu teikt, ka neko neesmu izgudrojis. Kādā savā stāstā esmu sātanu sacelto traci ģeologu grupā aprakstījis tieši tā, kā dzirdēju no cietušajiem. Tomēr grāmatas redaktoru gan man neizdevās pārliecināt Biju spiests pārveidot stāsta beigas — izskaidrot piedzīvotās nakts šausmas ar indīgiem ziedu iztvai- kojumiem … Manuprāt, neiznāca vairs tik ticami..»

Liktenis piešķīris Aleksandram Saļimovam iespēju daudz ceļot. Viņš bijis Vidusāzijā, Pamirā, Kaukāzā, Kolas pussalā, Karpatos un Al- tajā, izstaigājis Krimas kalnus. īpaši braucis uz Kamčatkas vulkāniem, uz Kuriļu salām.

Padomju ģeologi, saka Aleksandrs Saļimovs, atklājuši vulkānu izvirdumu produktos milzum daudz «ķieģelīšu», no kuriem kādreiz uz Zemes varējusi rasties dzīvība. Varbūt vulkānu darbībā iespējams atrast atslēgu, lai atklātu vislielākos dabas noslēpumus arī uz citām planētām? Zinātniska interese par vulkanoloģiju un ar to saistīto jūras ģeoloģiju radījusi teorētisku darbu un fantastisku sacerējumu ciklu..

Ar rakstnieku delegācijām Aleksandrs Šaļimovs apmeklējis Japānu, Savienotās Valstis, Angliju un no jauna vairākas reizes Poliju. Tūrisma braucienos uz Indiju un Ceilonu, Meksiku un Alžīriju, Tunisiju un Maroku rakstnieku vadīja cita veida interese — interese par vissenāko kultūru noslēpumaino sasaukšanos, par zudušo pasauļu iespējamo saistību ar planētas ģeoloģisko vēsturi.

Aleksandra Saļimova stāsts «Pēdējā atlanta atgriešanās» ir vēl viena zinātniski fantastiska versija leģendai^ kuru pastāstījis senatnes dižais domātājs Platons. Pēc šīs leģendas, Āfrikas piekrastes rietumu puses salas varētu būt pirms divpadsmit gadu tūkstošiem nogrimuša kontinenta paliekas. Mūsdienu ģeoloģijai ir pamats izteikt šādu minējumu.

Atzīmējot Aleksandra Saļimova 'ceļojumu maršrutus, vajadzētu krietni vien izraibināt ģeogrāfijas kartes. Taču vēl vairāk viņš ceļojis tomēr iztēlē — tāpat kā Zils Vems — ar spalvu rokā. Rakstnieka dinozauru mednieki (tā nosaukts kāds stāsts un viena no Alfeksandra Saļimova — fantastisko darbu autora — grāmatām) nokļuvuši Ekvatoriālās Āfrikas džungļos, kur saglabājušies tautas teiku relikta «pūķi». Stāsta «Klusā okeāna krāteris» darbība noris uz vulkāniskas salas. Bet stāstā «Tuskaroras noslēpums» darbības attīstība aptver gandrīz vai visu zemeslodi. Citos sacerējumos — «Arzahela krātera gūsteknis», «Kad klusē ekrāni», «Dīvainā pasaule» — varoņi ceļo gan pa kosmosu, gan uz tālām planētām. Stāstos «Es, Ksanta, Buks un Foma» (sākumā šī darba virsraksts bija «Tikšanās vecajā energocentrālē»), «Bēglis», «Savādais viesis» un «Planētas atkritumu aizvācēji» galvenie varoņi ir komunisma pasaules pilsoņi.

Viena no svarīgākajām Aleksandra Saļimova tēmām ir — ceļojums nākotnē,

«Manai profesijai tas ir dabiski,» rakstnieks paskaidro, «Vai atceraties Jefremova «Vēju ceļu»? Šajā grāmatā, kas stāsta par ekspedīciju uz Gobi tuksnesi pēc izmirušu zvlņnešu atliekām, ir interesanti prātojumi par ģeoloģijas, paleontoloģijas un astronomijas līdzību. Pēc Jefremova domām, mācība par Zemi un Visumu atklāj neaptveramas laika un izplatījuma perspektīvas, veido gigantisku mūsu pasaules pagātnes ainu, tajā pašā laikā saasinot priekšstatu par nākotnes iespējām.

Man gribas vēl piebilst: ģeoloģija ir romantiska zinātnes nozare. Tajā ir daudz vairāk neatklātā kā atklātā. Dedzīga vēlēšanās izzināt ir spēcīgs fantāzijas ierosinātājs. Zils Vems, Arturs Konans Doils un Vladimirs Afanasjevičs Obručevs aizrāva mani ar Visuma izpētes romantiku. ŠI romantika ir radnieciska mūsu pasaules uzskatam, kas ari no pagātnes vērsts nākotnē. Mana aizraušanās ar ģeoloģijas zinātni sākās no fantastikas un atkal nonāca pie tās. Kā spirāles vītne…»

Jā, nevar novilkt stingru robežu starp rakstnieku — cilvēku pētnieku un zinātnieku — dabas pētnieku. Miljardiem pavedienu saista cilvēku ar visu pasauli, ikviens no mums ir mikrokosmoss — neaptverams kā Visums. Cilvēks un apkārtējā pasaule — tie ir nedalāmi viengabalainas, zinātniskas un mākslinieciskas izzināšanas poli. Kādreiz zinātniski fantastisko literatūru interesēja galvenokārt ārējā pasaule. Zils Verns bija zinātnes un tehnikas progresa dziesminieks. Tagad viņa pēcteči ielūkojas cilvēka radītās tehnikas sfēras divdabīgajā sejā. Tās vēlamajās un nevēlamajās veltēs. Mums jāiemācās saprātīgi pārvaldīt otro dabu. Mūsu paaudzei jāatstāj pēctečiem tīras debesis un neapdraudēta zeme. Par to vēsta Aleksandra Šaļimova pēdējais stāsts «Planētas atkritumu aizvācēji».

Taču pašreizējā ciņa par dzīves telpu ir tikai daļa no uzdevuma. Galvenais mūsdienu zinātniskajā fantastikā ir cilvēki. Viņiem reizi par visām reizēm jānostiprina sava saprāta neizmērojamo iespēju cilvēciskās robežas.